Joprojām Lietuva
Un tad es guļu. Reti, reti ir tāds izbaudāms miegs. Gulta tik mīksta un sega tik pufīga, un neviens neklepo un nesauc mammu, un nelien pie manis, un nebaksta acīs mazus siekalās samērcētus pirkstiņus. Nomodā man tā visa pat pietrūkst, bet miegā es esu dzīvnieks, bez mātes instinkta, bez libido, bez intelekta. Kā var būt bauda nebūt? Kā var baudīt savu izslēgšanos, nebūt un reizē apzināties, ka neesi? To laikam dēvē par saldu miegu.
Nakts vidū ierodas Iedomīgā un viņa zina noslēpumu, kā ieslēgt gaismu. Piepeši deg visas lampas, kuras es neveiksmīgi esmu centusies ieslēgt. Izslēdzu savējo un atkal ieslīgstu tai upē. Atceros, kad vienīgo reizi mūžā nodevu asinis, arī beigās izrubījos, un tas likās tik vilinoši - palikt tur, bet mosties - tik grūti. Tomēr tantiņa vicināja man gar degunu vates kušķīti ar ožamo spirtu un nežēlīgi sauca - taisiet acis vaļā!

Rīts pienāk tik dzidrs, ka es atgriežos nevardarbīgi. Mūsu numurs ir 15.stāvā, un var redzēt upi, kalnu un pilsētas centru tālumā. Tik labi pamosties citā pilsētā un iet dušā un tad brokastīs. Pat Iedomīgā no rīta ir mīlīga un cilvēciska.

Diena paiet nedaudz mazāk piepildīta nekā cerēts, bet ko padarīsi. Braukšu turp vēlreiz kopā ar Blondo un apskatīsim arī mākslas parku.

Toties vakarā mājās ir tik labi. Viņi ir smilšukastē. Viņiem viss ir kārtībā. Vēlāk visi aizejam uz Makdonaldu, pierijamies surogātus, un puika laimīgs. Satiekam tur Purvciema draudzeni ar bērniem, lielie brauc pa trubu, un mana mazā sajūsmināta viņus sagaida galā. Nosēžam tur līdz pusdesmitiem, un piepeši mani NEKAS NEKAITINA.