Kāpēc es nevaru pateikt, ja man sāp. Kāpēc citi var pateikt, ka ir, piemēram, greizsirdīgi, vai ka viņiem kaut kas skauž, bet es ne? Godīgi taču būtu teikt, kā ir, jo otrs tak nav gaišreģis. Bet man tas laikam liekas kaut kā īpaši pazemojoši. Ka greizsirdība ir kauns. Vai ka neatbildētas jūtas ir kauns.
Un kad gan es saņemšos un teikšu. Vai varbūt tās ir bailes zaudēt to, kas ir. Bailes riskēt.
Es zinu vismaz vienas attiecības savā dzīvē, kuras, ja vien es būtu teikusi, kā ir, tad tās vai nu nebūtu notikušas vispār, vai arī būtu bijušas pilnvērtīgas.

p.s. te es nedomāju savu laulību. tās pat ne vienmēr ir tādas attiecības