Viesībās runājos ar Ekspresionistu.
- Man bija tāda ideja, viņš saka, - nedaudz provokatīva, es divus darbus uztaisīju, un tad sāku šaubīties, vai būs pārliecinoši priekš citiem, vai es nevāros pats savā sulā. Un tad draugi pateica, vecīt, tu to nepavilksi. Un es sadusmojos un uztaisīju, jā, ir. Baigi labi būtu to lietu izstādīt šogad. Varētu ... (nosauc galeriju, jā, viņš tur mierīgi varētu), bet nav īstā vieta... Un kā Tev? - mēs runājamies krieviski, ir pavasara vakars, man ir izdevies smuki sataisīt matus, uzkrāsot acis un šogad pirmo reizi atkal uzvilcies rozā. - Man arī ir šis tas izdomāts, bet ruki ņedahoģat. Pašlaik tikai dzīvoju, kas arī nemaz nav slikti, vai ne? - Viņš piekrīt. Nja. Ja nebūtu mākslas, es laikam būtu apmierināta, kā ir tagad. Mans darbs nemaz nav neinteresants. Man bija žēl, ka Riebekli atlaida, taču fakts ir tāds, ka man tagad paliek vairāk telpas. Mans tagadējais tiešais priekšnieks tik labi neraksta, to daru es. Varbūt viņi beigs mani uzskatīt par blondīni. Kaut es pamazām kļūstu blonda.