Šonakt meita tik traki neklepoja un sešos nepamodās, tikai septiņos ielīda pie mums. Astoņos pamodos laimīga un izgulējusies. Nokavēju darbu, nekas. Kaut kāds vieglums piepeši. Ārā ir ideāli, silts, bet nav karsts - tu izej ārā nesatuntulējies, drēbēs kā drēbēs, un ir patīkami... Rīts kā Dominas reklāma (ak profesionālais kretīnisms) vai kā Deloveja kundzē (īstajā) vai vēl kaut kas pagājušā_gadsimta_sākumīgs, jūnijīgs, pilsētīgs, uzvilku kleitu un jaciņu, šūpoju somiņu, un es esmu, es vienkārši esmu, viegli, viegli, uz mirkli zūd pienākuma apziņa un rūgtums par dzīvē vēl vai vispār neizdarīto, nav arī mokošās tieksmes traukties, es eju kā es eju un ir labi; noņirb, nozib cilvēki, mājas, koku lapas. Kā Maļčiks teica par savu darbavietu - tagad, pēc trim gadiem es tur vairs nemokos un pat neizjūtu, ka esmu darbā, es vienkārši kaut kur esmu. Un šie viņa vārdi man ļoti palīdzēja.