Vakar izlasīju spīdzinātās doņeckietes Irinas interviju radio Svoboda, kuras foto pie staba pirms dažām dienām bija visur internetos. http://www.svoboda.org/content/article/26558868.html, bet īsumā pārstāstu: kosmetoloģe, tātad, 52 gadi, mājiņa, dārziņš, iekrāta neliela naudiņa, vīrs ar 15 gadīgo meitu palikuši citā, drošākā vietā, kurp iepriekš devušies vīratēva insulta dēļ, bet viņa turpinājusi dzīvot savā pilsētiņā, barojusi suņus un kaķus visiem saviem kaimiņiem, kuri jau evakuējušies citur. Nu un sākusi vākt un piegādāt drēbes, ēdienu un naudu ukraiņu karavīriem, par ko saņemta ciet. Par spīdzināšanu liecina briesmu lietas, ar vājiem nerviem nelasīt. Darbojas algotņi osetīni un tad vēl kaut kādi "inteliģentāki un pieklājīgāki" militāristi, kuri nekontrolē situāciju. Kurš to kontrolē, nav zināms, bet, kad viņa, pateicoties rietumu žurnālistiem, atbrīvota, vienalga ir skaidrs, ka māja vairs nepieder viņas ģimenei. Atļāvuši paņemt sunīti un kaķus, aizveduši uz drošāku teritoriju. (tur viss ir smalki izstāstīts, gan jau ka angliski arī kaut kur ir).

Kāpēc es par to runāju - kaut citkārt cenšos publiski nešausmināties par traģēdijām un atturēties "baidīties no kara"; un kā precīzāk lai pasaka to banālo "apjautu, ka tas var notikt šeit un ar mani". Skaidrs, ka no miera laika un no femīnās puses tas viss izskatās ticamāk un vienlaikus īpaši šausmīgi. Taču dzīvē acīmredzot tā notiek, lai arī mēs šeit esam tādi sviesta kunkulīši, kas jau ilgāku laiku ir izvairījušies un domājam, ka ir normāli dzīvot mierīgi un laimīgi. Taču zinu, ka mana vecāmāte (un arī citas vecāsmātes) arī savulaik riskēja un veda maizi uz visiem tiem cietumiem, nometnēm, slēpņiem. Ne tikai saviem radiem, bet arī cīnītājiem. Slēpa savās mājās cilvēkus, kuri tika vajāti. Viņa kā daudzas zaudēja mājas un ilgstoši nezināja, kur ir vīrs un ko lai dod bērnam ēst. Konkrēti manas vecmāmiņas ģimenē visi tuvākie palika dzīvi, taču to viņa nevarēja paredzēt. Viņa vienkārši dzīvoja un darīja, kas jādara. Katru dienu no jauna.