Black Cashmere DonnaKaran
Decembra beigās nopirku sev Zsv. dāvanu, smaržas, dārgas, dizains arī superīgs, tāda kā izliekta un saplacināta melna marmora ola, Blondajai tādas ir, bet tas nekas, mēs jau Rīgā īpaši kopā nestaigājam. Nē, nu man jau bija aizdomas, ka vairumam cilvēku tā šķiet smaka, drusku pēc darvas, un tā, pēc slēpošanas, tādas tipiskas ziemas smaržas, viņām vajag uzsilt. Bet vakar ienāk projektu vadītāja un kā vienmēr burkšķ, ka nav gaisa, tā ir taisnība, un tad saka - jums te ož pēc zālēm, jā, tiešām, pēc zālēm, saka Sapņuzēns. Es vēl domāju, varbūt Minča odekolons, bet šodien saņēmos un iedevu tās smaržas Sapņuzēnam paošņāt, vai tā ir tā zāļu smaka, jā, viņš saka, ir. Viņš ir tik atklāts. Un Mincis pateica - šausmas. Sanāk, ka nevaru darbā ar viņām smaržoties. Man tak arī krīt uz nerviem, ja viņi kaut ko šeit piesmirdina, piemēram, pīpē uz balkona, un aukstais cigarešgaiss nāk iekšā, viņi nekādi nesaprot, ka man tas riebjas pat tad, ja es pati pīpēju. Te vispār ir grūti izvēdināt, kaut kāds celtniecības defekts, man patīk svaigs gaiss un reti kura smarža, labāk tad lai nav.
Taču šitās smaržas man patīk, nudien, briesmīgi smalkas, gribētu visa tāda būt, pat ja mugurā smieklīgais sarkanais mētelis vai zilā nigeru pufaika.
Riebeklim es smaržas neiedevu paošņāt, jo, kad viņš atnāca, negribējās lieku reizi pievērst tām uzmanību.
Tātad uz darbu ne, ar Blondo kopā arī ne. Laime, ka manam vīrietim patīk, es zinu, viņš nemelo.