Kad mēs ievācāmies tagadējā dzīvoklī, tur arī bija daudz kaku un vēmekļu krāsu. Un vēl koridorā sienas bija visas vienos spoguļos, un spoguļi bija ietaisīti kaku krāsas mākslīgās ādas polsteros. Tie tur nostāvēja trīs gadus. Kad izremontējām koridoru, atdevām brūnos polsterus Naktstaurenim, viņš tos nopūta ar sudrabu un izpolsterēja darbnīcai durvis. Tagad viņš laikam ņems arī liekos spoguļus. Bet brūno linoleju gribējām atdot Citronmētrai, ko griezt, taču viņai nederēja, nebij īstais.


Naktstaurenis ir mana vīra brālis, mans skolas un kursabiedrs. Viņam vispār mājās ir dīvaino lietu midzenis. Visi tie antikvariāta krēsli un galdiņi, milzīgā spuldze kādi 60 cm diametrā, zeltītie rāmji un krāsotie manekeni, vijole ar embriju, un citi objekti, un tradicionāli pie griestiem iekārtā egle, un zamšīgie aizkari, viss tāds noputējis. Jauno gadu pie viņa sagaidot, sēdēju viņa vecās mašīnas aizmugurējā sēdeklī, kas tagad tiek izmantots par dīvāniņu. Ļoti ērti. Tikai zemu. Sajūta kā Jāņos - galdiņš ar tāds zems un uz galda svece, sēdi pie uguns, kājiņas pievilcis.
Vispār šogad gribējām braukt Jaungadu sagaidīt uz kalna, taču sanāca klusi un iekšā. Tomēr ļoti draudzīgi.