Nu labi. Tomēr uzrakstīšu. Stāstu to mammai un papam, un saviem kolēģiem - Sapņuzēnam un Runcim, Sportistam un Riebeklim, un Melnajam. Nepatīk man šitādas lietas stāstīt, bet saprotiet, tas bija ne tikai ziņās, tas notika tieši pie manas mājas durvīm. Pa desmitā stāva logu izkrita puisis, uzreiz pagalam. Piektdien vakarā. Mēs ar bērniem bijām uz slidkalniņa, vīrs iet uz veikalu, atnāk pie mums un saka, lai neejam iekšā, skats esot baiss. Tas džeks bija uzkritis uz mašīnas, ar mīksto jumtu, nu tādas, kas vasarā kabriolets, nu jūs zināt. Jumts ielūzis, puisis pakaļējā sēdeklī iekšā gan. Vēlāk Delfu kriminālziņās izlasīju, ka mašīnā priekšā bijuši cilvēki, auto tikko piebraucis. Tiem arī bijusi vajadzīga ārstu palīdzība, šoka stāvoklī. Vīrs saka, tur esot jālec no jumta ar ieskrējienu, lai šitā nokristu, mums pie mājas vēl ir lievenis ar jumtu, bet tas auto vēl kādu gabaliņu no lieveņa. Bet nē, tomēr no desmitā stāva. Nākamajā rītā kaimiņiene - resnā, briļļainā, oi, annuška, zdrastvuiķe, slišaļi včera - saka, esot pats nolēcis. Nezinu. Nuja, dzīvojamies tālāk pa slidkalniņu, nāk jau astoņi, sīkā ēd sniegu, lielais aizsmacis salā kliedz - tagad nāk formula (kura tur), un tagad (vēl kaut kas tur); aiz stadiona redzams, ka pie mūsu mājas pulcējas cilvēki, ātrie atbrauc un aizbrauc,atbrauc vēl kaut kādas mašīnas ar signāluguņiem, saskrien puikas, stāsta krieviski, sajūsmināti - tam kto to grohnulsja, prjam na mashinu! Manējais krieviski nesaprot, bet redz to tusiņu, izdomā - pie mūsu mājas ir svētki! Nē, dēliņ, tur nav svētki, tur nelaime notika, atbrauca policija, bērni nedrīkst iet. Bet paliek auksts, vīrs zvana un saka, viss tāpat, nuja, līķi nedrīkst kustināt. Vēl pēc stundas - policisti tikai tagad iežogojot to vietu ar lentām. Nu labi, meitu nesīs iekšā, maziņa vēl, un tiešām uzmanību tai vietai nepievērš. Puiku aizvedu pie mammas, tepat blakus, ielieku vannā, mamma iedod viņam tēju, drēbes slapjas, sēž pēc vannas puspliks gultā un ēd cepumus un mandarīnus. Bet neesot ilgi gulējis un visu nakti runājis pa miegam.
Kad nāku atpakaļ, vīri pārvieto līķi, es redzu kājas, bikses un kurpes, nepadomāsi. Tik sniegā tumšas asinis un smalki sabirzuši zaļgani stikli, vēl svētdien stāvēja. Bērnam vēlāk pateicu, ka cilvēks nokrita un nomira, un bērni nedrīkstēja iet, kamēr policija darbojas. Varbūt es viņu pārāk sargāju, varbūt i nebūtu neko pamanījis, tāpat kā mazā, bet nu negribējās iet ar viņu un pētīt, bija jau ieinteresējies.
Vot, un vēlāk lasu Delfos to rakstu, ļoti korekts, starp citu, un tos baisos komentārus. Atnāk policija, iztaujā vīru. Bet viņš tik troksni dzirdējis un vēlāk kad izgājis, ieraudzījis. Vai mēs neesot skandālus dzirdējuši, nē. Puisis nebija no mūsu mājas, bez dokumentiem, bet gan jau ka tagad ir noskaidrots. Auto ar tāds neredzēts. Kaimiņš, kurš parasti tur lika auto, tagad vairs neliek.