Manam puikam bērnudārzā bij auklīte. Viņa vēl tagad tur strādā, bet citā grupiņā, par audzinātāju. Jo viņa mācās augstskolā. Viņai varētu būt kādi 30-35 gadi, viņa ir slaida, glīta un stilīga, tumsnēja, slīpām acīm, ādas biksēs, viņa varētu būt Džeimsa Bonda draudzene, bet viņa strādā par auklīti. Viņa ļoti mīl bērnus. Un manu puiku viņa ar dikti bija iemīlējusi. Un bērniem viņa patīk. Ziemassvētkos, kad salavecis pasniedza audzinātājām un auklītēm vecāku sarūpētās dāvaniņas, četrām audzinātājām un divām auklītēm, bērni viņai parādoties uzgavilēja, viņai vienīgajai no visām.
Viņai pašai ir divi puikas, un aizpērn viņa gaidīja trešo bērnu, teica, ka gribot meitenīti. Visi noskuma, ka auklīte ies projām. Puncis jau bija labi manāms, kad kādudien bērns man stāstīja, ka auklītei sāpējis vēders un viņa aizvesta uz slimnīcu. Un vēlāk audzinātāja man pateica, ka bijušas priekšlaicīgas dzemdības un bērniņš nav izdzīvojis. Auklīte ilgi nenāca darbā, līdz atkopās. Un bērns man pārmeta - mamma, tu solīji, ka auklītei būs bēbītis... Neatceros, ko atbildeeju.
Nu un šoruden viņa aizgāja uz to citu grupiņu par audzinātāju. Mans bērns nu jau ir liels, pārāk nenoskuma. Lai gan tieši šī auklīte bija viņu pēc brīvdienām vai garākām slimošanām sirsnīgi sagaidījusi, apkampusi. Viņa pamanīja, kad puikam bija kreņķi, mācoties rakstīt. Viņa allaž pārmeta, ja es no rīta aizmirsu pamāt lejā zem logiem. Un šodien pēc koncerta viņa man teica, ka ilgojoties pēc šiem bērniem, pēc "saviem", ka tie jaunie liekoties sveši...

Vispār tas koncerts mani atkal saraudināja. Laikam es esmu sentimentāla muļķe. Var vēl piedot, ka raudi pirmajā māmiņdienas koncertā divas nedēļas pēc jaunākā bērna piedzimšanas. Bet parastā rudens svētku koncertā sagatavošanas grupā, kur bērneļi dzied - cāļus skaita rudenī, rudenī, un zivis dzīvo ūdenī ūdenī - un dejo, un mans neveiklis kaut kur pēdējās rindās, un dzejoli ar šoreiz neskaita, laikam tāpēc, ka noslimoja, jo skaita jau viņš gan labi, un vienalga es esmu tik aizkustināta no koncerta... un es viņu tik bezgala mīlu, viņu, kas ik vakarus mājās pārģērbjas par briesmoni un dimdina, un auro, auro jau no septiņiem rītā, manu īpašo, grūto bērnu.