Šodien atkal var dzīvot. Gaiša novembra diena. Vakar gandrīz nomiru. Darbā pa šo mēnesi pārmaiņas, ka es nejūtos savā ādā, lai gan mani neviens vēl it kā neaiztiek. Un tā nakts vakar visu dienu. Un es aizmirstu skaitīt - Satsfjell, Māršfjell, Sottan, Stoken. Tas palicis kaut kur dziļi.
Tagad man jādomā, kā lai svin sešgadnieka dzimenīti, un pie kāda daktera nez jāiet, ja pēc ceļojuma žoklis vairs netaisās līdz galam ciet un kožot sāp.

Un kā lai es dzīvoju tālāk.

Jo man, izrādās, ne tikai kalni un atpakaļrāpuļu gleznotāju māksla, bet arī mājas dzīve un saimniecības priekšmeti un ēdiens un pastaigas ar bērniem pa treknu rudens zemi patīk labāk nekā spēles darbā (kaut valdzina mani kārnie melnie vīri, kas pie alumīnija krāsas galda domā, kā manipulēt ar citu vājībām).

Patiesībā jau es to zināju visu laiku, bet pēc kalniem laikam var svaigāk sev pajautāt, kāpēc ko daru, ko iegūstu, ko zaudēju es, ko mīļie.

Kāpēc man šķiet, ka varētu spert drosmīgu soli pēc gada, pieciem, desmit? Ka vēl ne?
Ka vajag vēl laiku? Ka nav pieticis laika?