Sasodīts. Atkal izlasu atgādinājumu par bērniņu, kurš nomira, jo trīs dienas bija viens. Tā bija meitene. Atgādinājumi tādi detalizēti. Vienreiz man sagriezās melns gar acīm, kad lasīju, kā Indijā nogalina jaundzimušas meitenes. Man tādas dusmas uz sevi par savu bezpalīdzīgo, banālo emocionalitāti. Un man grūti aptvert, ka tādas lietas notiek un tai pat laikā nemitīgi paralēli norisinās "normālā" dzīve, te baudu, te sīku kreņķu pilna.
Ko lai es daru, ko es varu ietekmēt? Kampaņa? Es esmu tik vāja. Vienīgais reālais, kas man nāk prātā, ir adoptēt kādu bērnu. Tas pat sagādātu man prieku. Ceru, ka vīrs kādu dienu tam piekritīs.