annuska ([info]annuska) rakstīja,
@ 2011-08-17 22:25:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Riskējot ieberzties tāpat kā tēta vecmāmiņa ar savu govi, mēģināšu tomēr liecināt.

Tātad, personiskais fons
Man ir 36 gadi, 20 no tiem kristīta un mēģinu arī praktizēt katoļticību, diemžēl tas ir sanācis ar lielākiem pārtraukumiem, pēdējais no tiem, šķiet, ilga vismaz piecus gadus (precīzi neatceros, varbūt pat visus 7 – jo pirms 8 gadiem problemātisko jautājumu (http://klab.lv/users/annuska/133326.html#cutid1) it kā mazliet nokārtoju, nu, pat ne nokārtoju, bet padarīju ne tik nozīmīgu, bet tad atkal uzkāros, neatceros vairs, kurā brīdī, iespējams, vairākkārt, iespējams, saraustīti) un beidzās ar neplānotu grēksūdzi pērnā gada oktobrī (pavasarī gavēņa laikā tiku apmeklējusi dievkalpojumu Ventspilī, kura laikā bija ļoti sāpīgi, ka netieku pie dievgalda, tomēr tajā reizē vēl nesaņēmos ko mainīt). Kopš oktobra cenšos dzīvot ticībā nopietnāk nekā jelkad agrāk, bez koķetērijas, atpakaļceļa un izvairīšanās. Oktobrī nolēmu arī par šīs vasaras svētceļojumu.

Grupa
Par draudzi uzreiz bija skaidrs, ka tā nebūs no piemājas baznīcas, kur nevienu nepazīstu, bet Marijas Magdalēnas draudze, ar kuru ir gājusi svētceļojumos un piedalījusies pasākumos mana draudzene Laura, kuru jūs šeit cibā arī daudzi zināt un lasāt. Tiku apmeklējusi šo baznīcu senāk, un tās priesteris Juris arī ir minēts augstāk piesauktajā ierakstā, t.i. viņš man palīdzēja būtiskā jautājumā un pirms tam arī kristīja manu meitu.
Draudzes aktīvākie locekļi, svētceļojuma organizatori un muzikālais kodols ir ar dažiem izņēmumiem pārsvarā jauni cilvēki, daļa divdesmitgadnieki, bet daļa pārstāv manu, trīsdesmitgadnieku paaudzi, kurai bieži ir nācies savu ticību izcīnīt neatbalstošā vai pat klaji naidīgi noskaņotā ģimenē, ņirdzošu skolasbiedru vidū u.tml.
Raugoties uz šo te kodolu, man uzreiz prātā ir manas mammas teksti par masu psihozi. Patiesi, esmu labi informēta par psihes mehānismiem, kas liek aizrauties un atver cilvēku, tāpēc vienmēr esmu skeptiski izturējusies pret kolektīvu uzskrūvēšanos. Lai cik šie cilvēki skaisti dziedātu, brīvi un sirsnīgi izturētos, viņiem ir iespējams pārmest nelielu eksaltācijas un pat fanātisma devu, vismaz raugoties ar neticīgā acīm, vai ar latviešu mentalitātei tik raksturīgajām luterāņu acīm, kuri visu vairāk pārdzīvo sevī. Taču šis ceļojums man lika manu skepsi pārskatīt un šai gadījumā pat atmest, jo nevaru nepieņemt situāciju, kur pārmaiņas pēc Dieva vietā ir Dievs, nevis kaut kas cits, ko nu mums visiem mēdz būt raksturīgi šai vietā likt. Viņos bija kaut kas no pirmajiem kristiešiem, vai, pareizāk sakot, ko es iedomājos par pirmajiem kristiešiem. Visa tā dalīšanās un savstarpējā palīdzība un mīlestība kā treniņš reālajai dzīvei. Viss ļoti patiesi, brīvi un pozitīvi, Dievam par godu notiek spontānas performances, ko krāšņo tas, ka daļa ir profesionāli mūziķi.

Vēsture un organizācija
Sākotnēji (kopš šīs tūkstošgades sākuma) šī tipa svētceļojumus minētajā draudzē ir organizējušas māsas Aija un Baiba no garīgās literatūras izdevniecības, ļoti drosmīgas meitenes, kuras ir pārliecinātas, ka Baznīcu mēs veidojam paši, t.i. ka nav tādas liekulīgās un tradicionālās baznīcas, ko pieņemt vai nepieņemt, bet ka tā ir dzīva un tajā var visu ko mainīt, izņemot, protams, galveno jēgu. Tagad viņas ir atkāpušās līdz vienkāršu dalībnieču statusam, taču ieviestais princips valda joprojām. Svētceļojumi ir labi organizēti gan saimnieciskā, gan garīgā plāksnē. Daudz garšīga ēdiena, laba disciplīna pa ceļam un nenorimstošs lūgšanas gars. Šogad galvenā bija ļoti trausla, pat ēteriska meitene Ilze, 24 gadi, mūziķe, kā tāds eņģelis vai taurenis, kuram klausīja uz vārda 62 cilvēki – šogad sanāca tik daudz tāpēc, ka pievienojās vēl Krāslavas grupa, kuriem nebija savu organizatoru. Citus gadus ir bijis mazāk, no padsmit līdz apmēram 40 cilvēkiem. Organizatoriem ir jāizbrauc maršruts, jāsarunā visas naktsmājas (pat ja dzīvo teltīs, ir tomēr vajadzīgs kāds jumts) un vēlams arī pusdienu vietas, jāuztic kādam virtuve un ēdienkarte, jāorganizē dziesmu un lūgšanu grāmatiņas, nonākšana sākuma punktā (vai sasēdīsies visi mašīnās un kā tās aizdzīs uz Aglonu) utt., kā arī jāpieskata svētceļojuma garīgais saturs (laudes, konference, Kunga eņģelis, Rožukronis, iešana klusumā, Kunga žēlsirdības kronītis, Mise, vesperes)un disciplīna (lūgšanu laikā nepļāpāt savā starpā un grupai neizstiepties), kā arī jāsarunā priestera klātbūtne.

Sadzīve
Smagās mantas tiek saliktas busā. Šogad busam bija piekabe daudzajām somām un pašā busā tikai virtuve, plus nelegāli ieliktās mantas (viens no šoferīšiem, pedants, bija šausmās, atradis virtuves busā galvenā dziedātāja apakšbikses). Ar busu brauc arī dežuranti un vājnieki. Es ne reizes nebraucu, man viss bija ļoti labi, kājas nenoberzās, nekas nesāpēja. Dežūrēju rītos, jo ar ceļabiedreni Aiju atklājām, ka rīta dežuranti pirmie tiek pie karstas (nevis siltas) kafijas, un ka ir vieglāk celties, kamēr vairums citu vēl guļ un „gaiss ir tīrāks”. Rītos peldējāmies arī ezeros, aukstajās dienās ūdens siltāks par gaisu.
Par virtuvi rūpējās divas sievietes – jauna meitene Antra, un Janīna, sieviete jau gados. Neviena no viņām nebija profesionāla pavāre vai saimniece, kas pieradusi gatavot ēdienu 62 cilvēkiem, taču viss izdevās labi. Man garšoja pilnīgi viss ēdiens. Lai arī vienkāršs, nebija nevienas paciņu zupas un arī makaroni tikai vienreiz, ar tunci un salātiem. Saimniecēm, kā jau minēju, palīdz dežuranti. „Katram svētceļniekam jābūt gatavam palīdzēt ēdiena gatavošanā, tādā veidā kalpojot brāļiem un māsām.”
Gulēšana notika skolās, kur attiecīgi vairāk vietas gulēt bez teltīm, draudzes mājā, kur tās bija mazāk, un vienu nakti baznīciņā, kur attiecīgi vairumam nācās teltis tomēr celt, un Aglonā kādā viesmīlīgā mājā un tās dārzā. Man ar telti gāja labi, sākumā dzīvoju ceļabiedrenes teltī, kuru attiecīgi iemācījos uzcelt ļoti labi. Aglonā, kad atbrauca vēl cilvēki ( Laura!) uzbūvēju arī savu. Māsas palīdzēja, bet būtu tikusi galā arī pati, tikai lēnāk. Tā kā tagad es protu uzsliet telti.

Saturs
Es nezinu, ko tiku gaidījusi no svētceļojuma, un tas izklausās, protams, smieklīgi, bet es nebiju varējusi iedomāties, ka viņi, nē, mēs, tur tik daudz lūgsimies. Un ja sākumā man daļa no lūgšanām šķita garas un garlaicīgas (Rožukronis), tad pēcāk es sajutu to spēku un garšu un sāku tās gaidīt un izbaudīt, ja tā var teikt par lūgšanām (atceros, ko Polkovnik teica, ka lūgšanām nav jābūt jutekliskām, attiecīgi zaimojošas esot ne vien sentimentālās dziesmiņas ar ģitāru, bet arī gregoriskie dziedājumi).
Ar dziesmām ir tā, ka objektīvi laikam daudzas ir briesmīgas, un tagad, jūtūbā tās sameklējot, saprotu, ka nevaru jums tās likt. Taču pašam piedaloties, tās kļūst meditatīvas vai arī palīdz sirsnīgi slavēt Kungu. Dažas gan ir skaistas, turklāt, kā jau teicu, ar mums gāja diezgan labs tenors. Bet bija arī sausas runātās lūgšanas bez dziedāšanas.
Konference izpaudās tā, ka katru dienu lekciju lasīja māsa Ance, kas ir mācījusies katoļu teoloģijas institūtā un divus gadus dzīvojusi klosterī. Ance ir ļoti tieva blondīne zem 30, kurai ļoti interesē teoloģija. No lekcijām mani visvairāk uzrunāja pirmā, par tēmu – kā saskatīt Dieva gribu. To pat varētu jums kādreiz ielikt. Ancei bija ļoti grūts uzdevums, jo grupā bija ne tikai Rīgas inteliģentiņi, bet arī bērni un tantes no Krāslavas. Tomēr viņa tika galā labi.
Laudes un vesperes ir rīta un vakara lūgšanas ar dziedājumiem tā uz pusstundu. Laudes es vienreiz izlaidu, kad dežūrēju pie verdošā ūdens katla uzpildīšanas, un vesperes – kad locīju mazās zīmītes sargeņģeļu lozēšanai. Ja darbā man slepeno draudziņu spēle riebās, tad šeit sargeņģeļi man patika, jo to uzdevums bija ne vien sūtīt dāvanas saviem apsargājamiem, bet arī, un galvenokārt, lūgties par viņiem. Mani sargāja 12gadīga meitene Dana no Krāslavas, kas nemitīgi sūtīja man dziesmas, končas un puķītes.
Katru dienu notika Sv.Mise. To vadīja priesteris Juris, izņemot pirmo rītu Krāslavā, kad viņš vēl nebija atbraucis, un Aglonas svētkus, kur viss notika centralizēti, turklāt Juris bija spiests atgriezties Rīgā, lai kalpotu uz vietas baznīcā. Visskaistākā mise bija Aulejā, kur pirms tās notika adorācija, rezultātā baznīcā pavadījām divarpus stundas, iznācām ārā desmitos vakarā, tumsā, vakariņas vēl neēduši, un aizmirsām par vesperēm. Aulejā ar mani notika tāda kā atklāsme, kuru es laikam nevaru jums nodot, jo te nu tiešām būs kā par to tēta vecmāmiņas govi. Kopumā to varētu izteikt tā, ka šai svētceļojumā es skaidri kā nekad agrāk apzinājos, ka Dievs runā cilvēka sirdī, tiešā veidā, bez metaforām, un arī to, ka mēs Dievu sajūtam caur citiem cilvēkiem – tādas vispārzināmas banālas lietas, kā redzat, taču ir tik pārsteidzoši sajust to kā realitāti, kas iet caur visādiem kanāliem vienotā krutā sistēmā.

Aizkustinošie momenti

1. Kad mums ar Aiju no Aglonas uz Krāslavu brauca līdzi jauns Aglonas priesteris, kurš pēcāk nogādāja Aijas mašīnu atpakaļ Aglonā, un stāstīja, ka divreiz mēnesī brauc uz Raģeļiem vadīt misi trim cilvēkiem. Raģeļos mēs vēlāk gulējām, pilnīgi pamesta vieta, trīs mājas, kapi un baznīca, teltis saspiestas baznīcas dārzā cita pie citas, mēs savējo uzcēlām tieši kapu ceļā pret vārtiem, jo visur citur liels slīpums.
2. Kad izejot no Krāslavas, mūs noķēra kādas meitenītes mamma un iedeva viņai aizmirsto karoti.
3. Kad mājās pie ezera, kur pusdienojām starp Krāslavu un Skaistu, Ilze beigās izstāstīja, ka maršrutu izbraucot, mājās neviena nav bijis, bet viņi atstājuši zīmīti, un saimniece atzvanījusi, ka grib mūs uzņemt.
4. Ka visi cilvēki mums priecīgi māja.
5. Kad skaitījām „Kunga eņģeli” par mirušajiem, apstājoties pie kapiem un, visvairāk, pie ezera, kur tika noslīcis viena dalībnieka un organizēšanas palīga brālis. Tāpat arī lūgšana, ko skaita pie krustiem ceļmalās.
6. Kad Kombuļos (jā, jā, tajos pašos Ineses Kombuļos) vietējais priesterītis baznīcā mums pazemīgi aizdedza sveces un latgaliski teica uzrunu, no kuras es sapratu, ka viņš reiz ir kalpojis mūsu draudzē Rīgā, bet tagad nav bijis tur 45 gadus, un arī uz Aglonu neies, jo jāpaliek savā baznīcā. Pēc tam mises laikā viņš bija gatavs sniegt arī grēku piedošanas sakramentu, ko es gan savā iedomībā neizmantoju, jo gribēju runāt ar Juri, bet dažus citus gan bija uzrunājis, ka viņš tur tā bija gatavs mums kalpot.
7. Kad pēc Komūnijas pieņemšanas Aulejā nokritu uz ceļiem emocionālā veidā (kā parasti nedaru) un kāds no dīvainajiem Krāslavas jauniešiem man piepeši noglāstīja muguru.
8. Kad aizejot gulēt teltī, pie ugunskura turpinājās koncerti un nemaz netraucēja gulēt. Vakaros drīkst būt arī laicīgais repertuārs, tā nu vienunakt Aulejā litānija mijās ar „Pie dieviņa gari galdi” un Prāta vētras dziesmām.
9. Ka varēju dabūt grēku piedošanas sakramentu uz dubļaina zemesceļa, bez tā krēsla un režģa, bez ceļos mešanās, redzot seju (es jau zinu, ka es to stāstu Dievam, bet tomēr gribas, lai redzu, ka priesteris uztver stāstīto).
10. Kad kādu kilometru pirms Aglonas uz ceļa negaidīti uzradās Laura un kopā iegājām Aglonā un pēc tam visu vakaru aizgūtnēm runājām, kā jau ilgi netikušās, un kopīgi piedalījāmies misē.
11. Ieiešana Aglonā. Mēs nācām perpendikulāri un ieraudzījām, ka no Rīgas puses nāk vēl viena grupa, un metāmies skriet. Laura komentēja, ka tikai Magdalēnas draudze var atļauties Bazilikā IESKRIET pa vārtiem. Bet tad otra grupa arī sāka skriet un tomēr bija pirmie. Tad nu tālāk mēs gājām lēni. Šitais moments man vispār ļoti patika, ka ieejot kādā apdzīvotā vietā, svētceļnieki pirmajā ieiet baznīcā un visi sakrīt vidējā ejā uz ceļiem.
12. Svētceļnieku mise 13. augustā pusnaktī. Tur sajūta ir drusku kā Vudstokā. Ja tu esi svētceļnieks, vari diezgan daudz ārēji atļauties. Baznīcā ne vien sēdēt uz grīdas, bet pat gulēt, pat guļammaisā, dzert no pudeles, novilkt botas utt. Viss ir mīļi, sirsnīgi un neformāli. Visi ir brāļi un māsas.
13. Kad pēc laiskās un brīvās 14. augusta dienas tomēr uz Krustaceļu devāmies visi kopā pa visu lietu, ka mises laikā Ilze mums dalīja karstu tēju un pati vēlāk iesēdās ceļos pašā peļķē, skaistais taurenis, un ka atpakaļceļā bija spontāna performance ar krusta nešanu horizontāli un pieķeroties tam kā silītes bērni riņķīšiem, un vēl spontānāku slavēšanu pielijušajā dārzā apmešanās vietā, kad pustrijos naktī gribas vēl padziedāt litāniju.

Paši galvenie svētki
man arī ļoti patika. Piedalījos ar sirdi. Pirmo reizi nebija kauns par savu katolisko identitāti. Tāda kopienas pulcēšanās kā kalambola turnīrs Harijā Poterā, vai kā Pozitivus vai kas tāds.

Speciāli protestantiem par Mariju u.c.
Pavadīju Aglonā 2 diennaktis, elkdievību neredzēju.
Katoļu baznīca ir kristocentriska. Marija ir papildu bonuss, tas nav pestīšanas jautājums. Var neskaitīt litānijas un rožukroni, tas nav obligāti. Pret visiem brīnumiem un vīzijām šai sakarā arī Baznīca izturas uzmanīgi un atturīgi, vērtē tikai tad, kad process ir beidzies, pēc ziņas un augļiem. Piemēram, Medžjugorje nav apstiprināta, bet tur drīkst braukt un lūgties, jo vieta kļūst īpaša no tā vien, ka tur tik daudzi cilvēki brauc un lūdzas. Līdzīgi ir arī ar Aglonu. Kas attiecas uz visām Marijai veltītajām dziesmām, tās, protams, daļēji neatbilst baznīcas mācībai, un Baznīca to apzinās, bet negrib ieļaunojumu, kas rastos, atņemot cilvēkiem tradīciju. Tas ir drīzāk kultūras un mentalitātes jautājums. Nevaru noliegt, ka tradicionāli orientētie krāslavieši par Mariju fanoja vairāk nekā Rīgas „jaunkatoļi”.
Par bezgrēcīgo ieņemšanu un Debesīs uzņemšanu, un aizbildniecību. Ja grēks nozīmē pateikt Dievam nē, tad kā gan Marija, „redzi, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda”, kā viņa vispār varēja pateikt Dievam nē, ja Dievs fiziski pabija viņas miesās 9 mēnešus? Vai tiešām Kristus dzemdētāja būtu bijusi tāda pati grēcīga kā citi cilvēki un viņas miesa attiecīgi pēc nāves satrūdējusi? Man privāti tas šķiet neloģiski. Un pat ja viņa nebūtu Debesīs ar miesu, kāpēc Marija nevarētu cilvēkiem garīgi palīdzēt?
Par vēršanos pie Dieva pa tiešo. Jā, to var un vajag darīt arī nepastarpināti, ne „caur sekretāri”, bet ja cilvēks to deklarē kā principu, vai tas nav lepnums, vai nākamais solis nav atteikties arī no Baznīcas starpniecības?
Par ekumenismu. Skaidrs, ka konceptuālās atšķirības nav mazsvarīgas, taču Latvijā būtu īpaši jauki, ja mēs te vismaz drīkstētu iet cits pie cita dievgalda. Piemēram, es un mans vīrs ietu pie dievgalda viens otra baznīcā. Iedomājieties situāciju, ka mācītājs/priesteris ierodas mājās pie diviem večukiem, viens katolis, otrs luterānis. Un ko tagad, vienam dos, otram ne? Tas pats par laulību. Uz šito jau iet, bet nu gribētos, lai bīskapi vienreiz par to vienotos un miers.
Man arī nepatīk, ka abās pusēs ir tik daudz nepamatotu aizspriedumu pret otru konfesiju. Katoļu priesteri jau arī, kad izdzird, ka man vīrs ir luterānis, uzreiz izturas pret mani kā pret cietēju, met krustus un saka „Lai Dievs palīdz”. Ir jau izdevīgi, ka tas noņem man atbildību dažos jautājumos, taču tā nevajadzētu būt.

Labi, pagaidām viss. Beigās tomēr maziņš muzikāls ieskats, tas gan nav no šī ceļojuma, taču šis puisis gāja ar mums un visu krāšņoja http://www.youtube.com/watch?v=ycLFXfLXJvw
Viņš arī mēdz dziedāt „ja jūs nekļūsiet kā bērni, jūs neieiesiet Dieva valstībā” uz „ložņā bitīt” melodijas.


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?