Esmu atpakaļ. Retrīts diezgan pamatīgs; tagad man, protams, gribas liecināt, bet ar to liecināšanu ir mulsinoši. Kā tētis man dažkārt stāsta par savu ticīgo vecmāmiņu, kura bērniem teikusi - nomira man pūra gotiņa, es raudāju, raudāju, bet nākamajā dienā onkulis nezinādams man atveda un uzdāvināja citu gotiņu. Taču bērni, protams, smējušies, ka gotiņu jau nevis Dievs, bet onkulis esot atvedis.
Starp citu, runājot par govīm, vai jūs zinājāt - ja ļaužu grupa iet pa ceļu un dziedot slavē Kungu, tad vesels ganāmpulks govju no ganību otras malas auļo, jā, tieši auļo, klāt? Te nu, protams, ir skaidrs, ka govīm patīk attiecīgā frekvence, jo svētceļniekiem bez dziesmas lūdzoties, tās, gluži otrādi, metas prom.
Man bija tiešām ļoti labs, maigs un skaists pirmais svētceļojums, nekas nebija grūti, nekas nebija smagi un nesāpēja, raudāju svētīgas asaras vairākas reizes dienā, maz gulēju un jutos moža, cukurs asinīs nekritās, toties daži kilogrami gan, kājas nenoberzās, viss patika un daudz kas pārsteidza.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: