Rīti
Pēdējā laikā ir tā - mēs atbraucam no Purčika un noliekam mašīnu Hanzas ielā pie Skonto halles. Un tad es eju uz darbu pa otru pusi, pa Melngaiļa un tad pa Antonijas ielu. Un ir auksts rudens rīts. Reizēm, kā šodien ir skaidrs laiks, un tad es baudu tās minūtes ārā. Velk tā kā uz rasu, tīmekļiem, aizkostu ābolu, pārsprāgušu mitru kastani utt. Un tad uz salnu. Neredzu, es atkal neredzu rudeni atnākam un klātesam. Tik nojaušu. No debesīm, jumtiem, maziem zemes pleķīšiem, zīlēm. Svētdien pa ceļam rādu dēlam uzartu zemi un stāstu - redzi, kāda rudenī zemīte tumša, smaga, bet pavasarī tā ir sausa un gaiša, gandrīz rozā.
Man patīk Antonijas iela. Vispār, uz šo pusi no Valdemārielas, klusais centrs un tālāk, te tā pilsēta ir tik cilvēcīga. Īstas ielas un īstas mājas(man vairs nepatīk tā dēvētie masīvi, pret kuriem agrāk nebija iebildumu).
Mego veikalā uz Antonijas ielas nopērku sev kaut ko brokastīm. Valdemārielā šajā posmā ir tikai tādi veikali, kur jārunā ar pārdevēju. Un Mego veikalā sieriņi un jogurti ir drusku lētāki. Tad ir vēl mirklis rīta burvības, un tad jau jānogriežas pa Dzirnaveni. Sveicieni tiem, kas debesszilā kurtkā pusdesmitos brauc pa Dzirnaveni uz leju ar divriteni!
Un tad jau es esmu darbā. Nevienam, nevienam neteikšu, ka manas darba vietas durvju kods ir viens, divi, trīs.