dīvainā kārtā šo izrādi nemāku sadalīt reizinātājos un paskaidrot, lai pateiktu, kas tieši patika un kur es redzu lielo mākslas darbu. katrā ziņā tā nebija tāda notverama izjūta par to "nu recik smuki un trāpīgi par latviešiem" vai arī pat ne "kā tur tas Ziedonis tik smalki notverts", bet viss kopā, ka var būt tik skaisti un asprātīgi un vienkārši, ka sēž uz skatuves aktieri un mizo kartupeļus vai staigā un pūš maisiņus gaisā kā dvēselītes (iedomājies, polietilēna maisiņš kā dvēselīte!) vai gala beigās "kukainīt, re kā saule spīd", kas iesēdies galvā kā mantra. nezinu. man liekas, ka mums neviens kājās necēlās beigās, bet sajūta pēc izrādes bija tik mājīga un silta, kā nekad