Kad ar manu puiku ir slikti, viņš nograuž nagus līdz asinīm. Kad normāli - nograuž tā nemanāmi. Šķēres šim nolūkam tiek lietotas tikai skolas brīvdienās, un arī tad ne vienmēr. Ļoti jūtu to saikni ar manu garastāvokli, ar tēva garastāvokli - pat tad, ja es it kā valdos un man pašai šķiet, ka uz āru neparādu. Jā, un ar manu aizņemtību arī. Lai gan vissliktākā ir aizņemtība bērna klātbūtnē, sliktāka par prombūtni. Tas ir tad, kad esi kopā ar bērnu, bet visas domas citur. To viņi jūt perfekti un reaģē uzreiz.
Un to, kas ar viņu notiek ārpusē es vispār nevaru ne kontrolēt ne novērst.
Kad būsi prom, viņi varbūt nomierināsies:)