Aizgāju uz jūru, jāiet bija tālu. Bet ak Kungs, cik tur bija skaisti. It kā ietu vasaras vakarā pa kāpām, tikai tās kāpas ir vēsi baltas sniegā, zilām ēnām, un tad visādas tur slīdošās gaismas. Saule norietēja 18.16. Vienubrīd gandrīz sāku raudāt. Es gribu raudāt, gribu dabūt vaļā, gribu rakstīt, kas uz sirds, arī jums šeit. Mājupejot satumsa. Nopirku jaunpilsētā pesto mērci, kuskusa joprojām nav. Es varētu mēģināt to prosu vai vismaz uzcept gatavās biezpiena pankūkas, bet es neieiešu virtuvē, kamēr tur būs trīs igauņi. Ēdiens ir tik personiski.

Upd. 1. Prosas projekts izdevās tādā ziņā, ka ielavījos virtuvē, kamēr tur neviena nebija, bet neizdevās prosas ziņā, varēja būt mīkstāka, taču baidījos pārvārīt, bērnudārza trauma. Tomēr ar dārzeņiem un pesto mērci ēst var.
upd. 2. Prosa tomēr nav nekāds kuskuss. Ak šie kurzemnieki.