Meita atnesa no bibliotēkas neredzētas Mērijas Popinsas grāmatas, un man nepatīk. Par Belševicas tulkoto 1983. gada izdevumu es reāli iefanoju. Mazliet biedējošā, noslēpumainā sajūta, visu laiku kaut kādas tādas šaušalīgi satraucošas gaidas, burtiski skudriņas skraida pa kauliem - un šī sajūta man bija arī tagad pārlasot. Bet tas jaunais tulkojums, nav jau tā, ka valoda būtu slikta (kaut dažus personvārdus jau nu varēja no Belševicas pašpikot konsekvencei), bet kopumā kaut kas tāds pliekans. Vai arī paši stāsti būtu sliktāki, un Vizma toreiz būtu paņēmusi labākos? Vai arī es esmu pieaugusi un vairs nespēju jaunu materiālu tik sirsnīgi uztvert...