Šejienes pavasaris tikai liekas nabadzīgs un skarbs. Ja pastaigā, ir ļoti daudz puķu. Daudzas ir pavisam maziņas.
Vakar uzkāpām ciema tuvākajā kalnā. Atradām īsto taku, tā bija gluži sausa, lai gan vispār uz kalna ir purvs, ļoti dīvaini. Pieņemu, ka no nesen izkusušā sniega kalns ir vēl jo slapjāks.
Augstajos kalnos gan joprojām ir padaudz sniega. Tajos, ko es redzu šeit, vēl tā pieņemami – bet mēs uzbraucām arī Stekenjok, pa vienu no Zviedrijas augstākajiem ceļiem (pats ceļš ir virs 800 m), kurš oktobrī jau bija slēgts, bet tagad ir vaļā. Ārpus paša ceļa daudzi milzīgi sniega laukumi, dažviet biezumā virs metra. Pa gabalu izskatās kā svītras vai plankumi. Turpceļā nāca negaiss, un viss izskatījās varen draudīgi. Bet atpakaļceļā uzspīdēja saule, un mēs pavadījām kalnos vairākas stundas. Pārmaiņus vilinājām viens otru jaunos atklājumos un aizklīdām pavisam tālu no auto. Atradām kalnu upi. Ir fascinējoši savām acīm redzēt to, ko skolā mācies dabaszinībās – kā kūstošais sniegs veido urdziņas, kā tās saiet kopā mazos strautiņos, kā strautiņi ietek upē, kā šī upe trakodama brāžas lejup pa klintīm šalcošos ūdenskritumos. Kā pēc upes virziena var noteikt, ka augstāk vairs nevar uzkāpt visā apkaimē – jo viena upe tek uz vienu pusi, otra uz otru. Viena no upēm vēlāk ietek ezerā, pie kura mēs dzīvojam, un tad caur pāris ūdenskritumiem un vēl vienu ezeru bloku pārvēršas par upi, gar kuru mēs braucām šurp – un kura ietek Botnijas līcī. Visa pasaules kārtība acu priekšā.
No visām bildēm, ko ieliku draugos, man vislabāk patīk tā, kur es īsroku krekliņā esmu pie mutuļojošas kalnu upes, un fonā sniegs.