Esmu Saksnās, Lapzemē, un esmu laimīga.
Auksts ir gan, un palaikam ir arī lietus, taču kalnus lielākoties redz, un pēdējās dažas stundas bieži parādās saule. Šeit ir pavasaris, apmēram kā Latvijā aprīļa beigās vai maija pašā sākumā – bērziem mazas, nesen izplaukušas lapiņas. Stokholmā ziedēja ceriņi; tālāk ceļā ābeles, ķirši, ievas, pat vēl kādus divsimt kilometrus pirms šejienes, bet šeit – pigu. Nekāds ziemeļu ziedonis te nebūs, jo te tādu ābeļu, ķiršu un ievu vienkārši nav. Tikai ķeburainie bērziņi, apses un egles. Zāle, kur nu viņa vispār aug, ir tik tikko parādījusies. Vietām dzeltenas pienenes. Mežā vizbulītes, šķiet, vai purenes, kaut kādas dzeltenas puķītes, kuras ir arī pie mums, tikai agrāk. Pie baltās mājas – sīkas magonītes, bet tās ir speciāli audzētas, dienvidu pusē, tāpat kā narcises. Taču esmu laimīga, jo te ir miers un svaigs gaiss, daudz gaismas un īpašā ziemeļu burvība. Vakar un aizvakar bija viens no skaistākajiem pārbraucieniem visā manā mūžā.
Tā kā Mārtiņš nebija bijis Stokholmā, mēs dienas pirmo pusi pastaigājām pa centru. Šoreiz Stokholma bija pavisam nemīlīga, tomēr tā man joprojām patika. Vējš, šļakatas, skaistas sievietes dažādu krāsu plašķīšos, zemās kurpītēs – bez visādiem cacu vipendroniem, vienkārši skaistas un forši saģērbušās. Piektdien laikam bija kaut kādi jaunatnes svētki, ņeta skolu izlaidumi, ņeta eksāmenu sākums augstskolās, un pa centru pīpinādamas braukāja kravas mašīnas ar bļaujošiem dīvaini ģērbtiem jauniešiem, kuri turklāt lēkāja pa kravas kastēm ļoti skaļas mūzikas pavadībā, par sajūsmu tūristiem, kuri to visu ar prieku fotografēja, un mēs nebijām izņēmums.
Ar parkošanos mēs neko nevarējām saprast, vispirms nolikām auto kādā nenormāli krutā pazemes stāvvietā zem viesnīcas pašā centrā, kur jāmaksā bija 20 kronas par 15 minūtēm, sanāk virs četri lati stundā.Taču vajadzēja čurāt un nopirkt karti, tā nu savas četrdesmit piecas minūtes tur uzkavējāmies. Pēc tam nolikām auto uz ielas, kur cena bija daudz zemāka. Sametu automātā visu sīknaudu, kas man bija, un rēķināju, ka tas ir uz divām stundām, taču zīmīti izdrukāja līdz pirmdienas pusdivpadsmtiem, tā arī nesapratām, kāpēc. Vēl nebija skaidrs, kāpēc tur bija brīvs, Mārtiņa versija bija, ka Zviedrijā nedrīkst parkoties ļoti lielu gabalu no krustojumiem, jo arī citur pie krustojumiem neviens nestāvēja, taču no mūsu auto līdz stūrim vēl palika 12 metri, tā nu ceram, ka kvīti neatsūtīs. Savukārt vēlāk Gavlē (vai Gevlē, nez) nesamaksājām par parkošanos vispār, jo sīknauda bija iztērēta un pulkstenis jau pieci piektdienas vakarā (jāmaksā bija līdz sešiem). Gavle bija pēdējā vieta, kur vajadzēja maksāt par stāvēšanu, tālāk uz ziemeļiem ne vien stāvvietas, bet arī tualetes ir bezmaksas. Šur tur ir speciālas apstāšanās vietas šosejas malā, kur ir galdiņi, soliņi un brīnišķīgas bezmaksas tualetes ar izlietnēm (!). Tas nebūt nav mazsvarīgi, ja attālumi starp pilsētām kļūst arvien garāki, benzīntanki pa lielākai daļai ir pašapkalpšanās, bet mežā netiec, jo visur ir dzīvnieku sētas, lai viņi neizskrien uz ceļa.
Aiz Gavles vai Gevles sākās smukākā ceļa daļa. Braucām gar Botnijas līci uz augšu līdz Sundsvall, vairāk vai mazāk visu laiku gar jūru. Pēc tam nogriezāmies drusku uz rietumiem, diezgan lielu gabalu gar šauru jūras līci. Man jums laikam nav jāstāsta, ka šāds ceļš nozīmē plašus ūdeņus, lielus skaistus tiltus, izkāpšanu pie jūras, lēkāšanu pa klintīm, tālumā salas ar bākām, ūdenī gulbjus, mežrozītes gar maģistrālēm, visādus citādus baltus un rozā kokus un krūmus, mazas kūrorta pilsētiņas un ciemus, ganībās zirdziņus, kuriem uzsegtas segas, tik tikko tveramas pārmaiņas dabā uz ziemeļu pusi, un jūnijā arī nakti, kas nekļūst tumša ne mirkli. Tā mēs aizbraucām līdz Solleftea – uz a burta ir aplītis, bet izrunu es tā arī neesmu iemācījusies. Šī pilsētiņa atrodas pie kādas upes senlejā, attiecīgi tur izskatās drusku līdzīgi kā Siguldā. Tur mēs palikām pa nakti.
Tā kā mums pavisam bija jānobrauc pie 900 km, un no Stokholmas izbraucām pēc trijiem, braucot bez gulēšanas, Saksnās mēs nonāktu naktī uz rīta pusi, un Gerdu modināt nebūtu smuki. Teltij bija par aukstu, kempinga mājiņu iespēju neapsvērām taupības nolūkos. Beidzās ar to, ka stāvlaukumā aiz Solleftea atlocījām sēdekļus, palikām priekšā zem kājām dažas paunas, ielīdām guļammaisos un nogulējām deviņas stundas kā rukši. Nekad nebūtu domājusi, ka es šitā varētu gulēt vieglajā mašīnā. Nē, ko jūs, es taču esmu cimperlīga. Bet patiesībā ir tik brīnišķīgi pamosties kaut kur laukumā pie kraujas, jūnijā, ziemeļos, ieraudzīt pa mašīnas logu priežu galotnes, izstaipīties, apaut kājas un doties pa tiltu uz pilsētiņu meklēt kafiju.
Un pilsētiņa ielejā (tilts iet riktīgi pa augšu, bet pilsētiņa novietojusies uz pretējās nogāzes) ir tik klusa un gaiša sestdienas rītā, vēl īsti neatmodusies, tikai baznīcā zvana. Gandrīz viss pārējais vēl ir ciet, kad mēs atrodam gājēju ielu, tomēr viens veikaliņš ir vaļā, un tajā mēs dabūjam ļoti garšīgu latte un burvīgus kruasānus. Un mēs sēžam ārā pie plastmasas galdiņa un brokastojam, un pamazām sarodas vēl kādi cilvēki.
Un man kaklā ir kamols, kas man vēl dažās vietās ir jau bijis. Par to, ka šai zemē, šķiet, visiem klājas labi. Vismaz visi ir paēduši. Un par to, ka manai kreisi noskaņotajai sirsniņai šķiet, ka visiem cilvēkiem pienāktos dzīvot tā, kā šeit. Kur katram rūpnīcas strādniekam, katram imigrantam ir dzīvoklītis glītā un koptā mājiņā. Arī citas mājas ir vienkāršas un mašīnas ir vienkāršas, taču patiešām šķiet, ka nevienam nekā netrūkst. Protams, es sev saku, tas drīzāk ir pateicoties karā pārdotajiem ieročiem nekā sociālismam, tomēr sirds nosāp.
Bet es neļaušu tam sagandēt manu rīta kafiju piesaulītē mazpilsētiņā Zviedrijas ziemeļu daļā. Šodien ir nacionālā diena, un visu pilsētiņu parkos pošas svētkiem. Arī šeit jau agri no rīta tiek riktēta ēdināšana un pūstas piepūšamās bērnu atrakcijas, un estrāde izdaiļota ar meijām. Bet mēs dodamies augšā uz tiltu, pāri gravai atpakaļ uz auto, jo mums ir jābrauc tālāk uz ziemeļiem.
Ceļš tagad ved gar upi uz augšu. Brīžam uz upes ir ezeri. Pie ezeriem šeit var brīvi piebraukt, piknikot un celt teltis. Nekādu aizliegumu, nekādu saulīšu vai maksas stāvvietu un kempingu. Ja reiz tu esi atbraucis Zviedrijas augšējā trešdaļā, tev tiek par to atlīdzināts. Kurini uguni, ēd savas desmaizes, mazgā rokas ezerā. Ir sestais jūnijs, temperatūra plus seši, saulē, kad nelīst un nesnieg. Mākoņi iet strīpās, un vienā ciemā ir svaigi snidzis. Govju vietā parādās aitas, bet tad vairs nav arī aitu.
Un tad, tad mēs esam Vilhelmīnē, pilsētiņā ar lidostu, kur mēs atlidojām toreiz, kad mēs ar Lauru pirmo reizi bijām Saksnās. Mēs nopērkam veikalā divas pakas kefīra (cerībā, ka tas tiešām ir kefīrs), tomātus, gurķus, bumbierus, nenormāli dārgas zemenes (uz kārbiņas rakstīts, ka audzētas Zviedrijas dārzos), Lapzemes plāceni ar nosaukumu Polarkaka. Un tad es zvanu Gerdai, ka būšu pēc stundas. Ļoti labi, viņa saka, atstāšot durvis vaļā, lai mēs ejot droši iekšā. Un kad mēs tiešām esam klāt, es rādu Mārtiņam māju, it kā viņš būtu pirmoreiz atbraucis pie manis uz vasarnīcu.
Mēs dzīvojam mazajā mājā, kurā toreiz dzīvoja Inga un Paulis. Mārtiņam tā šķiet pat mīlīgāka nekā baltā Folkes un Emmas māja, taču man ir sajūta, ka Londonas spāniete, kas pašlaik dzīvo lielajā, būtu ievākusies manā mājā. Bet nekas, es ātri pierodu. Tagad man ir iestājies pilnīgs atslābums. Neko darījusi vēl neesmu, kaut gan man ir vispirms jāuzraksta recenzija, un līdzi ir paņemts gan ko gleznot, gan lasīt, un ceru arī kaut ko uzrakstīt. Un man ir tikai divas nedēļas. Taču es sev apsolīju nepsihot. Es esmu Saksnās, es gandrīz piecus gadus sapņoju šeit atgriezties, es gribēju parādīt šo vietu Mārtiņam, un man tas beidzot ir izdevies. Mēs šodien klīdām pa pussalu, mēs sēdējām uz akmeņiem, mēs gulējām saulē uz steķiem. Mēs redzam pa logu kalnus – lielo apaļīgo Māršflell, asos Sottan un Stoken. Mēs noteikti uzkāpsim Satsfjellā.
Vēl kas. Rudenī te laikam bija pat skaistāk. Un noteikti sāpīgāk. Tagad viss ir kaut kā vieglāk. Varbūt tāpēc, ka pavasaris. Varbūt maigais zaļums tā neplosa sirdi kā skaudri krāsainās lapas un zemās gaismas. Varbūt tāpēc, ka Mārtiņš ir ar mani. Varbūt tāpēc, ka šī man nav pirmā reize. Ka ziemeļi ir kļuvuši reāli, sasniedzami.