Mums darbā tagad ir modē vārds klišeja. Patiesībā jau laikam viss jaunais un labais, ja atkārtojas, kļūst par klišeju. Vai klišeja patiesībā nav drīzāk tāds arhetips? Man kaut kā ļoti gribas aizstāvēt nabaga klišeju, tāpat kā man mēdz patikt dzejoļi, ko daudzi uzskata par banāliem, vai vismaz uz robežas. Es pati tādus arī rakstu. Man liekas, vajag kādu klišeju, lai radītais kristu sirdīs, un tad to var interesanti neklišejiski apcakināt.