Tāda žēlastības sajūta - kas par to, ka īslaicīga, ka šķietama. Viss šķiet labi un pareizi - laika apstākļi, pamošanās laiks, ēdieni. Nekas nav par daudz, nekas nav par skādi. Vakar, kamēr es frizējos un klausījos koncertu, puiši ir uzkāruši Saulkrastos šūpoles. Uz kraujas pie upītes. Šodien aizbraucām, un es arī pamēģināju, kā ir lidot galotnēs. Kā ir pateikt vīramātei(ar kuru man "vispār" ir briesmīgas attiecības, vai nekādas, un kuru esmu cerējusi, ka nesatikšu) - priecīgas Lieldienas, un viņa saka - cik labi, ka Tu arī vienreiz atbrauci, un apskauj mani no sirds. Un tad bērni spēlē futbolu ar savu tēti un viņa brāli, bet es aizlienu aiz dēļu kaudzes un sēžu klusi saulītē. Un tad mēs simboliski apēdam gabaliņos sagrieztas pāris olas - jo vispār mums tur ēst nav domāts, mēs esam satikušies gandrīz nejauši - un iedzeram pagājušā gada kafiju, un pulkstenī jau kopš rudens bez pārgriešanas ir vasaras laiks.