Gleznas nesot, atgadījās kas uzjautrinošs. Iespējams gan, tas uzjautrināja tikai mani. Tomēr esmu pārliecināta - pat būdama precējusies un divu bērnu māte, es drīkstu iet pa ielu melnā kleitā ar kapuci un pliku muguru. Drīkstu arī nest divas gleznas, un drīkstu vismaz pēc otrā piedāvājuma neatteikties, kad izskatīgs puisis grib palīdzēt. Sarunāties un izvaicāt vairāk viņu, jo bail, ka viņš būs vīlies, ja stāstīšu par sevi, kā ir. Ak kungs, kā es pavadot brīvo laiku? Vai man stāstīt viņam, ka parasti brīvajā laikā es labākajā gadījumā sēžu Purčikā pie smilšukastes? Sāku runāt par jūru, kas nav melots. Par laimi, viņš ir izaudzis Saulkrastos un sāk vārīties par šo tēmu, un tad jau arī klāt ir mans darbs. Es zinu, ka viņš man prasīs telefonu. Es viltīgi saku - sarunāts, ja mēs satiksimies vēlreiz, tad...Puisis ir bēdīgs.
Viens man ļoti patika no tā, ko viņš stāstīja. Viņš esot santehniķis un reiz strādājis Vecrīgā. Un tur esot reiz iegājis kādā pagrabā, un gājis tālāk, un bijis tumšs. Un viņš meklējis slēdzi, un taustījies arvien tālāk. Beigās atradis elektrību, un iznācis ārā no pagraba kādus četrus kvartālus tālāk.
Tā es viltīgi ar to puisi izdarījos. Es nemeloju un nemanipulēju, es tikai ļāvos. A ko, viņš man piedāvās palīdzēt nest gleznu, bet es bļaušu, ka man ir vīrs un bērni? Tomēr puisis bija bēdīgs, ka negribu satikties vēlreiz.