Vakar notika avārija. Nu ko, ja būs trešais bērns, vismaz saņemšu to vecāku algu veselu gadu. Es nedzeršu avārijas tableti. Es to nevaru, draudu vīram, ja kas, tad dzemdēšu. Tev būs mani jāsaudzē un jāpriecājas par bērniņu. Es centīšos, viņš saka. Kā es viņu mīlu. Kaut visi, kam kaut ko par mums abiem pastāstu, jautā - kāpēc mēs vispār esot apprecējušies. Mums tiešām ir tik maz kopīga. Jopcik, bet man ir labi ar viņu. Man laikam kā vecim (izlasīju šo domu kādā citā dienasgrāmatā)laulībā glvenokārt vajag, lai mani negruzī(ja neskaita paēst un pamīlēties). Man to vajag vairāk nekā kopīgas garīgas intereses, sapratni no pusvārda, vairāk nekā spēcīgu personību, naudas pelnītāju. Tā nu tas ir, un Inteliģentais Zemnieks to nesen lieliski noformulēja - es pati veidoju savu dzīvi. Es stāvu viena savā pasaulē. Bet mājās mani sasilda un atbalsta.