Man jau labu laiku likās, ka man ir viss kārtībā ar pašvērtību un tamlīdzīgām lietām. Šķita, ka es saprotu, kas pa lielam ir un kas nav svarīgi, ka es nesatraucos par niekiem un tā. Nu protams, es zinu, ka man ir nepieciešamas uzslavas, glaudīšana pa spalvai, vispār pozitīvs novērtējums - taču nevis kaut kāds, bet gaumīgs! - mazliet vairāk par vidējo, ka es nekādā ziņā neesmu no tiem, kam kritika liek saņemties, tomēr es pati šo vajadzību parasti uztveru ar ironiju. Bet ir dienas (ko turklāt nevaru izskaidrot ar hormoniem vai alkoholu), kad uzreiz vairāki cilvēki vai attiecības, iespējams, kādas neatrisinātas, grūti definējamas lietas manā sirdī kaut kā tik bērnišķīgi, neirotiski, nepamatoti vai pārspīlēti, bet tā iesāpas, un nevar, neko nevar speciāli tai pašā dienā izdarīt, lai viss būtu kārtībā (izņemot dzīvesbiedru, kuram reizēm varu pateikt, ka man ir konkrēta vajadzība pēc mīlestības un atzinības, un kurš bieži spēj to apmierināt), dziedē tikai laiks un jauni notikumi.