Ai, man gan ļoti patīk ceļot ar bērniem! Bet tad, kad viņi ir sasnieguši noteiktu vecumu - tādu, lai spēj vienalga kādā līmenī (proti, savā) vispār saprast, ka atrodas ārzemēs un ka te ir citādi kā tur. . Tiesa gan, mēs ar Pogu ceļojām uz Indonēziju, kad manam mazbērnam, Pogas bērnam pat nebija pilns gadiņš, un arī tas bija ļoti jauks ceļojums, bet tad jau visa tā rūpe bija Pogai. Lidostās bārmeņiem lūgt pudelīti sasildīt:)
Bet - par mani pašu. Ar Pogu es pirmo reizi biju tieši Berlīnē (pēc tam gan braucām tālāk, uz Vācijas dienvidiem). Viņai bija apmēram 12 gadi un viņa pirmo reizi bija ārzemēs. Un viņa nebija redzējusi savā dzīvē gandrīz neko no tā visa, ko tagad redzam mēs - kaut vai Narvesen kioskā:) Pat hot-dogu viņa nebija redzējusi, nerunājot par hamburgeru. Un tad - tas bija fantastiski - vērot to milzīgo, neaptveramo prieku, pārsteigumu, laimi... jā, un arī pateicību, ka esmu viņu paņēmusi līdz. Toreiz ārzemes vēl patiešām bija ārzemes. Nevis kā tagad - puikam tāda ārzemēs braukšana ir gandrīz pašsaprotama lieta.
Viņš ir citāds, neizrāda savu pārsteigumu tik klaji, mēdz būt kaprīzs, bet, vienalga, man patīk viņu ņemt līdzi. Mēs esam pat braukuši divatā, bez anonymous - jo tā ir iespēja būt patiešām ar viņu kopā un runāt, mājās tas ir pavisam savādāk.
Ar Pogu man patīk ceļot vēl arvien, lai gan viņa nav vairs bērns,jo viņa visur vieš prieku un visu padara interesantu, un, galvenais, neizskatās, ka viņai būtu iebildumi ceļot ar mani. Pēdējā laikā mums nekur nav sanācis kopā doties, tāpēc es ļoti, ļoti ceru, ka manas veselības dēļ neizjuks plānotais brauciens uz Berlīni augusta beigās, kur plānojam doties mēs abi ar anonymous, Poga un puika. Un dzīvosim apartment-hotelī, vienā dzīvoklī. Tam vajadzētu būt baigi labi. Vajadzētu.