kad Tu vai es piedzeramies, vismaz es jau nu arī "tipa" negribu būt nedzērāja, jo, tieši tā, mums tas sagādā prieku. bet ja cilvēks "tipa grib" atturēties, bet tomēr nespēj pretoties vilinājumam, vai tad tā nav atkarība? respektīvi, vai šī "izlaidība" nav tā pati atkarība vai vismaz tuvu nerobežojas, pat ja nevienam ar to īpaši pāri netiek nodarīts, izņemot sevi pašu?
vai arī, tajā otrajā, zāles gadījumā, konkrētais iemesls atmest ir pietiekami svarīgs un skar šim zālespīpētājam dārgu cilvēku, taču zāles kārdinājums acīmredzot ir nepārvarams. es nezinu, kur šeit ir robeža starp lietošanu kā prieku un atkarību kā "izlaidību", un starp lietošanu kā lāstu un atkarību kā "atkarību".