Par režīmu un kopābūšanu. Man ir tā: Modinātājs 6.30. Agrajos rītos, kad dēla skola sākas 8.00, nevis 8.45, man tas īstenībā ir par vēlu. Īpaši, ja mati jāmazgā. Agrāk likt modinātāju nav jēgas, tāpat nepiecelšos.
Es esmu čamma, un man ir kauns, ja bērns nokavē skolu manis dēļ. Es arī baidos viņu laist vienu, es gan zinu, ka drīz tas būs jādara, bet vēl ne. Vēl arī viņa klasē ved lielāko daļu. Tagad, kamēr vēl kaut cik silts un gaišs, mēs ejam kājām. 15 min. Saulainos rītos ir brīnumskaisti. Agrajos rītos pēc tam eju atpakaļ pēc meitas. Meita nav spējīga iet ar brāli reizē pirms astoņiem, viņa visus aizkavē, un es atmetu domu iziet no mājām visiem uzreiz. Uz bērnudārzu vai nu ejam 20 min. vai Mārtiņš mūs ved ar auto. Ejot ir nedalītā uzmanība bērnam, taču drīz būs tumšs un auksts, un jāsteidzas.

Ceru, ka drīz man būs auto pašai. Laiku tas ietaupīs tikai nedaudz, tomēr es zinu, ka Mārtiņam ir grūti vienmēr vest uz astoņiem ar savu auto, kā viņš darīja visu tumšo un auksto laiku pērn.

Uz darbu bieži braucam kopā. Reizēm ir tīri jauki pastāvēt sastrēgumā un paklausīties mūziku. Mašīnā var arī drusku krāsoties. Ar trolejbusu nav tik patīkami, bet diezgan ātri. Manā darbā, par laimi, tiek pievērtas acis uz neierašanos deviņos. Pirms desmitiem es parasti esmu, ja vien no bērnudārza dodos uz darbu uzreiz.

Mārtiņam ir diezgan brīvs darbalaiks. Ja nebūtu, man vajadzētu aukli, kas izņem Mariju, jo es nevaru paspēt. Ja Marģers pēc skolas netusētu pie manas mammas (kurai skolnieka uzraudzīšana nebūt nav mūža aizcinājums), aukli vajadzētu arī viņam. Nākamgad varbūt tiks pats galā.

Es varu iziet pusdienās vai "pusdienās" uz pāris stundām, ja vien nav ļoti daudz darba. Ja ir, tad nekur neeju, palieku ilgāk vai ņemu uz mājām. Pēdējie divi man nepatīk, taču tas nav bieži.

Sešos darbs it kā beidzas. Cenšos sešos arī tiešām iet prom. Ap septiņiem mājās. Ja Mārtiņam ir bijis laiks un pašam gribas ēst, tad ir vakariņas. Citreiz mana mamma kaut ko ēdamu atsūta. Pie labas veiksmes visi kaut ko jauki bez kašķiem padara, kopā vai katrs savu. Deviņos jādzen gulēt bērni, jāpalasa grāmata. Pusdesmitos klusums, tad jāpaskatās, kas ar drēbēm, vai rīt būs zeķes un tā.

Nu un tad vajadzētu iet gulēt, lai sanāk pietiekami miega. Bet nē, vajadzīgs taču tas mistiskais "laiks sev".
Ja sporta klubs, tad bērniem palasu ātrāk un eju prom. Man pie pašām mājām ir Sportima, labs baseins. Darbdienās līdz vienpadsmitiem.

Bērni pārdzīvo, ja es vakarā neesmu mājās. Pašlaik vairāk Marija. Vakar cerīgi prasīja - šovakar Tu nekur neiesi? Nujā, pagājšnedēļ biju uz divām filmām un Golden Hammeru.

Mēs ar Mārtiņu esam kopā jau vairāk nekā desmit gadus, un parasti neesam necik privātīpašnieciski. Nebūt nav tik daudz jābūt kopā. Bet reizēm tomēr ir skumji. Man bieži nav spēka seksam.

Laikā, kad es nekur nestrādāju, mēs mēdzām kopā ēst brokastis. Vispirms viens vai otrs aizved bērnus, nopērk Rimi kaut ko garšīgu, sieriņus vai kruasānus, uzvārījām kafiju un drusku patusējām no rīta, pirms Mārtiņš uz darbu. Man ļoti patika.