Vakar pēc darba bijām uz jūru un es piedzēros, tā jauki, ar pozitīvām emocijām un dzīves garšu. Izpeldējos vēl puslīdz skaidrā, bet beigās jau lēkāju un dejoju pa ūdens malu, runāju muļķības un šķībi dziedāju dziesmiņas. Gaiss 25, ūdens 23, un it visam šķiet esam milzu jēga un nozīme, banālā mūzika pludmales alus dzertuvēs, atšķirīgi mākoņi dodas dažādos virzienos, lidmašīnas met loku pirms nolaišanās, sīkas meitenītes pludmalē ar badmintona raketēm, volejbola spēlētāji pa brīžam apkampās un bučojās. Mārtiņš savā rozā krekliņā, kuru viņš velk tikai man par prieku, bet nekad uz darbu. Man tiešām bija prieks un varēja elpot.
Bet šovakar krāmējam mantas. Jauks beidzot to sienu nost.