annuska ([info]annuska) rakstīja,
@ 2007-07-11 12:40:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Tagad es tukši pažēlošos. Tātad, atkal līst. Šorīt atkal izkritu braukšanā. Ir daudz darba darbā, un ir visādi citi uzdevumi, ko vai nu negribas, vai ir grūti īstenot.
Vispār jau es esmu dzīvi ļoti mīlošs radījums, kas parasti neuzdod sev liekus jautājumus par dzīves jēgu. Taču pašlaik ir tā, ka
1)maizesdarbs man neko daudz nenozīmē, tikai ikmēneša ienākumus. Darbam kā tādam nav ne vainas, bet es to nedaru ar visu sirdi. Varētu sirdi tur ielikt, bet nav pārliecības;
2)nav iedvesmas kaut ko darīt radošajā jomā. Es varētu atrast, ko izdarīt, man pat ir vairākas idejas, bet nav milzu gribas, un nav pārliecības (es varu salīdzināt, man agrāk bija);
3)bērni ir liels prieks un pienākums, taču viņi ir atsevišķas būtnes, nevis manis piepildījums.
4)mīļotais cilvēks joprojām tāds ir, viņš ir ļoti patīkama sabiedrība, taču arī viņš ir atsevišķa būtne, nevis manis piepildījums.
Es nezinu, ko es tādu lai daru, par ko man ir 100% pārliecība. Es nevaru darīt nekādu brīvprātīgo darbu, kas vērstu pasauli kaut drusku labāku, pirms neesmu izaudzinājusi pati savus pašdzemdētos bērnus.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]asiize
2007-07-11 17:08 (saite)
te ir tāpat, tikai 3. un 4. punkts neeksistē pat kā atsevišķas būtnes, to vispār nav.
Tikko uzdevu priekšniecei vienu jautājumu, uz kuru viņa atbildēja "meitene, nu kā es to varu zināt" (tas taču ir normāli un cilvēki tā saka viens otram, vai ne?). Nobubināju "ok,paldies,estikiedomājos,paldies,atvaino,atā" un aizgāju uz tualeti paraudāt.

(Atbildēt uz šo)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?