Jūs varat nogriezties no Valdemārielas pa Hanzas ielu, un nākamā ir Vesetas iela. Kādreiz tā bija ļoti klusa. Valdemārielu manā bērnībā sauca par Gorkija ielu, un Tomsona ielu – par Mičurina ielu. Mēs tur dzīvojām lielā, dzeltenā ķieģeļu mājā. Mans tētis un mamma bija un vēl tagad ir rakstnieki, un to māju cēla par rakstnieku naudu, un lielākā daļa iedzīvotāju tur sākumā bija rakstnieki ar ģimenēm.
Ziemā, kad māju cēla, mamma bieži ragaviņās veda mani uz turieni. Paskatīties, kā ceļ. Un pavasarī, neilgi pirms man palika trīs gadi, māja bija gatava. Mums piešķīra četristabu dzīvokli, un mēs to izlozējām 4. stāvā. Tur bija gaiša halle uz Vesetas ielas pusi, un aiz tās vēl viena istaba ar plašām divdaļīgām durvīm. „Šī būs mana istaba”, sauca mana 19gadīgā māsa. Vasarā viņai bija gaidāmas kāzas.
Tā nu mēs sākām dzīvot Vesetas ielā.
Mana istaba Vesetas ielā bija rozā, un saule tur bija rītos. Mamma arī gulēja manā istabā, jo tētis savā smēķēja, un mammai nepatika gulēt tur, kur smēķē. Tā nu sanāca, ka mammai pašai sava istaba bija tikai neilgu laiku, jo drīz pie mums pārvācās tēta vecāki, kuriem tad bija ap 80 gadiem un sliktās veselības dēļ viņi vairs nevarēja palikt laukos.
Manā istabā un vispār visā dzīvoklī parasti bija ļoti kluss. Mūzika bija tikai manas māsas istabā, un viņi abi ar vīru to klausījās pārsvarā uz austiņām. Reizēm es drīkstēju noklausīties kādu skaņuplati - „Pifa piedzīvojumus” vai „Maksu un Moricu” uz austiņām, dažreiz arī ne uz austiņām. Vēlāk tēvs nopirka saviem vecākiem televizoru. Kad mēs nesen par to runājām, tēvs teica, ka televizors esot tikai vēl vairāk padziļinājis viņa mammas aterosklerozi, citiem vārdiem, vēl vairāk sajaucis viņas vecuma aptumšoto prātu.
Dienā lielākoties visi sēdēja savās istabās un rakstīja vai mācījās. Protams, vecāki gāja arī uz darbu, un māsa ar vīru uz lekcijām un pie draugiem, tomēr es atceros tieši to, ka visi bija savās istabās. Reizēm gaisotne bija vēl saspringtāka nekā, iespējams, tā mēdz būt komunālajā dzīvoklī. Trim ģimenēm arī tik plašā un gaišā dzīvoklī sadzīvot nav viegli.
Īstenībā man tur nekad nav bijis viegli. Ir bijis tik smagi, ka liekas, sienas tevi spiež no visām pusēm. Un ir bijis arī tik gaiši, kāda var būt tikai saulaina pēcpusdiena ar skatu uz Vesetas ielas pusi, vai rīts manā rozā bērnistabā.
Kad mēs no turienes izvācāmies, man jau bija 24 gadi un manam dēlam 7 mēneši. Un es raudāju jaunajā vietā, kaut pati biju gribējusi dzīvot citur, un vēl tagad, ja man ir dziļš miegs un sapnis, kur es esmu mājās, tad tā ir Vesetas iela. Iespējams, ja es zaudētu atmiņu, es teiktu, ka dzīvoju tur.