Tētis vispār bieži un labprāt ņēma mani līdzi, kad kaut kur gāja. Tikai tagad saprotu, ka viens no iemesliem bija ļaut mammai atjēgties. To es atklāju tikai pēc savu bērnu piedzimšanas. Tagad spēju iedomāties, kā mamma iekšēji jau vārījās un kā tētis, beidzot piecēlies (laikam jau šīs atmiņas ir par brīvdienām, jo darba dienās tak man vajadzēja būt bērnudārzā), paēdis un noskuvies ģērbās ārā iešanai un piedāvāja man nākt līdzi. Es nekad neatteicos, jo zināju – būs interesanti. Protams, ne jau vienmēr varēja iet uz zvērudārzu vai karuseļiem, kurp man gribējās visvairāk, vai vismaz uz kādu muzeju, no kuriem visinteresantākais bija Medicīnas, bija arī gluži ikdienišķi gājieni – uz tirgu, pa veikaliem, pie mašīnrakstītājas un uz kapsētu, kur man nepatika. Tomēr es gāju, jo tēvs ejot vienmēr ar mani sarunājās un stāstīja stāstus, turklāt parasti es dabūju arī kārumus. Visjaukāk bija, kad atgriezāmies no Mežaparka ar kuģīti. Reiz tēvs man Mežaparkā nopirka lielu, skaistu piparkūku, bet citas reizes tur tādu vairs nebija. Tagad šādas meistarīgi izdaiļotas piparkūkas uz Ziemassvētkiem nopērkamas visos lielveikalos, bet toreiz tikai tantiņas tās reizēm pārdeva gadatirgos.
Ziemā savukārt visos parkos bija izvietoti koka slidkalniņi. Kirova parkā, Komunāru laukumā un arī mazajā skvēriņā pa ceļam un konfekšu fabrikas “Laima” tramvaja pieturu. Tētim ir krājumā jocīgi gadījumi, kas jau kļuvuši par ģimenes klasiku un visi dusmojas, kad viņš tos pārstāsta simt_un_pirmo_reizi. Viens no šādiem stāstiem ir par to, kā es, ejot gar fabriku “Laima”, esot kāri ieelpojusi šokolādes smaržu un nopūtusies: -Šodien gan mašīnām tas benzīns labi smaržo...
Starp citu, es tikai tagad šeit rakstu – tēvs, tētis. Patiesībā mēs ar māsu viņu citādi neesam saukušas kā tikai par papu. Kad sāku iet bērnudārzā un vēlāk skolā, izdzirdēju, ka citi bērni saka – tētis. Sākumā brīnījos, vēlāk jau kautrējos. Un izrādījās, māsai esot bijis tāpat, kaut mēs neuzaugām kopā, bet laika šķirtas.