Esmu joprojām bēdīga.
Man gan kā žirafei viss notiek lēni. No sākuma, kad citi rakstīja, ka viņiem kauns, domāju, ka tas ir pārspīlēti. Tagad man arī nez kāpēc. Draugiem uzbrūk uz ielas, es tieši todien esmu mammai diskutējot minējusi kā piemēru, ka konkrētiem cilvēkiem var uzbrukt, un izrādās, ka tobrīd tas ir jau noticis.

Protams, man sen liekas, ka pietiks, es labprāt par kaut ko citu, par dabu, vīru, bērniņiem, tortēm, grāmatām, par savu balkonu Purčikā, bet mums pagalmā bija puiši tajos krekliņos, ar to zīmi, un māsa stāsta, ka takša šoferis visu ceļu no lidostas gānījies par zilajiem, būdams pārliecināts, ka neviens no pasažieriem ne.