Kā man iet

Laiks kļuvis vēsāks, un arī instruktors nomierinājies.
Pa logu krītamās skaņas arī vairs nedzirdu, vismaz pagaidām.
Laikam biju ļoti uzvilkta un nogurusi.

Man ir superīgs vīrietis. Vienkārši, pat bez "joprojām". Kādu brīdi esam kopā bez bērniem. Pavadījām baigi foršās brīvdienas mīļā vietā. Satikām senu mīļu draugu (meiteni īstenībā, bet man šeit šķiet nepiemērots vārds draudzene). Atpakaļceļā izpeldējāmies lielos viļņos.

Kas ir slikti, ja es atslābinos, tad esmu spējīga sarunāt daudz lieka, netaktiska. Tāpēc bieži klusēju, bet ar cilvēkiem, ar kuriem jūtos droši, tās slūžas atveras. Pēc tam pārdzīvoju. Tas atkal par sidraba birzi un zariņu.

Vēl ir grūti ar pēkšņi brīvo laiku. Tā kā par bērniem jau otro nedēļu rūpējas mani vecāki laukos, tad man ir daudz sava laika. Nuja, pagājš un aizpagājšgad vismaz bija jāiet uz darbu. Un pārņem vai izmisīga neziņa, kā to pēc iespējas labāk piepildīt. Atkal tās bailes dzīvot savā istabā. Grūti vienkārši būt un satikt sevi, sevi, sevi. Īstenībā ir ko darīt. Dažādi atlikti darbiņi. Un gribas kaut ko foršu uzrakstīt. Un no otras puses, tā vēlme traukties.