No vienas puses, man arī ļoti ļoti gribas dauzīties līdz gaismiņai vasaras naktīs vai citās naktīs. No otras, es jau tāpat rītos domāju pārāk lēni. Sāpes arī kādu laiku vairs negribas. Pietika pagājšgad, kad uzmeistaroju sāpes kā īsts dzejnieks absolūti no nekā. Tomēr, kad lasu par kāda cita dauzīšanos, uzreiz kaut kas iesmeldzas. Kā tad tā bez manis.
Toties man ļoti patīk lasīt, kā kāds kaut ko pagatavo ēst, kāds kādu izved pastaigā, kāds pa ceļam kaut ko nopērk, atnāk mājās, paskatās filmu, iedzer, papišas. Tad var atviegloti nopūsties, ka tā jau tie cilvēki laikam dzīvo. Ka tāda ir tā šīszemes un kopābūšanas laime. Tāda svētdiena, rāmi silts vakars, sēžam tāpat uz asfalta apskāvušies. Ka tā nav nekāda samierināšanās, bet tiešām laime.