Pēc pusotra pilna vājprāta un trakumu viļņiem, kas mijās un vijās viscaur skumjām un bezjēdzībai, es nonācu pie mazas jēdziņas.
Amizanti ir tas, ka mazā jēdziņa dzima patiesībā no kārtējām neveiksmēm un problēmām, ar ko ikdienā ir jācīnās un kas traucē dzīvot.

Tagad atliek vien nesacerēties tik ļoti, kā pagājušajā reizē, jo es vēl neko nedabūju, bet paspēju sasapņoties un sacerēties. Un tad, dienu pirms tikšanās, man to sapni un cerību atņēma, sadragāja un izmeta miskastē. Tā vienkārši. Nu, tas ir pašsaprotami, tā man vienmēr mācība, kad saceros par kaut ko, kas nav un kas var nebūt mans. Tāpēc tagad... atliek tikai nesacerēties.
Nesaceries, Elga, nesaceries. Negaidi.

***

Tā ir viena vareni grūta lieta man - iemācīties dzīvē neko negaidīt. Tas ir grūti ar tādu pasauli iekšējo, kas tik daudz sapņo un cer. Bet man vajadzētu to reiz iemācīties. Oktobra sākumā dabūju ar ķieģeli pa seju kārtējo reizi (gluži kā pirms pieciem gadiem), oktobra vidū dabūju to pašu. Un tagad mācos ne-sa-ce-rē-ties. Tā, šķiet, ir viena no grūtākajām lietām dzīvē - iemācīties nedzīties pakaļ tam, ko tā gribi un uz ko tā tiecies, iemācīties saprast, ka apgalvojums "viss var būt tavs" nav burtiski uztverams. Jā, cilvēks var daudz ko, ļoti daudz, bet nedrīkst aizmirst, ka ir lietas, kas vienkārši nav atkarīgas no tevis. Vai arī ka pienāk tāds posms, kur viss, ko tu varēji darīt, izdarīts, un ka vairs/vairāk tu ietekmēt situāciju nevari.

***

Es ļoti priecātos, ja otrā reize būtu veiksmīgāka. Šosestdien redzēsim. Un tad, ja viss notiksies kā plānots, es sarīkošu lielus, foršus svētkus visiem foršajiem cilvēkiem man apkārt. Ja nē - tad klusībā turpināšu tiekties uz mazo jēdziņu. Kas beigās izrādījās tuvāk nekā domāju.

Tik daudz kafijas, ka es varētu tajā noslīkt. Kafijas - sajūtas - galina lēnām.
Medus pie kafijas piešķir dzīvei tādu kā vārgbālu atblāzmu, stāstot, ka ir arī gaišums kafijas melnajos biezokņos, ka ir arī zelts un saldums kafijas tumšajā rūgtumā. Kafija ar medu vairs nav kafija, tas ir cits dzēriens ar citu rituālu un citām sajūtām. Kafija ar medu ir ļoti... Eldzīgi.

***

Ciešot neveiksmes kādā jomā vienu pēc otras, sāku atrofēties. Vai arī pretēji - atdzimt, gluži kā vecajās dienās, kad es jutu, kad sāpēja tik smeldzoši, ka jābauda. Laikam jau pretēji, jo atdzima arī mana rakstīt-spēja.

***

Un tad jau atkal - kā vispār tā var notikt? Kā vienā cilvēkā var būt tik daudz naivum-viegluma, smieklīguma, ironijas un perversiju, kamēr īstie dziļumi prasa harmoniju, mieru un mūžīgu, nereāli naivu dvēseliskumu un mīlestību? Kāpēc tik dažādām un dažuviet pretējām lietām ir jādzīvo vienā cilvēkā? Tas kaut kā negodīgi sanāk, jo perversā un jautrā es, kas patīk daudziem, ir diezgan pretēja dziļi dvēseliski romantiski naivajai man, kas meklē sev savu vienīgo. Pšsshhhshshhhshsh

***

Ironiski muļķīgi.

Aizvakar vakarā/naktī, sēžot vannā, sildoties un dzerot aukstu, atsvaidzinošu alu, mani uz mirkli pārņēma cerība un sajūta, ka viss būs kārtībā. Protams - laiks jau visu dziedē. Tikai tam būs vajadzīga krietna deva laika.
Sēžot vannā, es tāpat atminējos par vienu decembra notikumu, ko gribēju uzrakstīt. Jo man tas bija kaut kas līdz šim vēl īsti neizjusts un nebijis.
Būdama izmisumā un grimstošās skumjās, kuras vēlējos slīcināt sarkanvīnā un sarunās, lai arī īsti ne ar vienu negribējās runāties, uznāca vēlme pēc viena cilvēka kompānijas. Un tieši tas, ka man sagribējās tieši viņas kompāniju, likās ļoti dīvaini. Bet tā sajūta bija skaista - iedomājos, kā mēs abas sēdējām pie manis, malkojām vīnu un runājāmies vai arī mulsi klusējām. Jo nav tā, ka esam ļoti labas draudzenes. Kādreiz bijām tuvākas, draudzīgākas, tagad visai tālas. Varētu pat teikt, ka tā ir mana vaina, jo es atteicos no teju visiem tuvākajiem draugiem tikai tāpēc, ka paliku par tādu kā dārzenīti, kurš vēlējās tikai sēdēt mājās un izbaudīt kopābūšanu ar cilvēku, kurš tagad jāizslēdz no ķermeņa un dvēseles. Katrā ziņā, tā bija mistiska sajūta, - man allaž ir patikuši tie retie gadījumi, kad mans prāts izdomā, ka tieši tas cilvēks šobrīd ir īstais un vienīgais, kas var man palīdzēt. Varbūt tā arī būtu bijis. Varbūt viņa spētu. Viņa taču visādas interesantas lietiņas prot, kam es nekad līdz galam neesmu ticējusi, bet ko nekad arī neesmu noliegusi.
Atminos, kā biju gatava sēsties mašīnā un aizbraukt viņai pakaļ. Lai tikai ir te un tagad. Interesanti, no kurienes un kāpēc tieši viņa? Atceroties to aizvakardienas vannā, vēl aizvien nespēju izprast. Katrā ziņā neizprotamais mani allaž ir vilinājis.

Tagad man ir nelielas izmaiņas dzīvē - es pēdējā gada laikā sev teju nekad neko nebiju pirkusi - no mantām, ja runā par apģērbu, apaviem, citām lietām - jo nav bijis īsti līdzekļu. Šoreiz man nācās veikt pirkumu, kas uz to brīdi šķietami bagātību maksāja - veselu gultu un matraci. Pie tam, ja gulta jau liekas ļoti dārgi, tad matracis ir vēl dārgāks par gultu. Funny, isnt it? Tad nu, lūk. Gribot aizņemties kredītā gandrīz pusštuku eiras, šī doma mani dzina izmisumā, bet katru reizi, kad mugurā atkal sāka durstīties sāpes, kas mani dzina vēl lielākā izmisumā, es jau samierinājos ar lielo kredītu un smagajām sekām, ko tas radīs ikmēnešā tā jau lielajos tēriņos. Un tad tas notika atkal - otru reizi - tikai šoreiz pēc vajadzības radījās līdzekļi nevis kā pirmo reizi, kad radās līdzekļi un tieši pēc tam sekoja vajadzība. Izīrēju vienu dzīvoklīti un saņēmu savu komisiju, un tagad vajadzēja uz pusi mazāku naudas summu. Vēl pusi no tā atlikuma sadabūju no pašas līdzekļiem un voiļa - palika tikai nieka simts eiru aizņēmums nepieciešams.
Aizvakar tika iegūts matracis, vakar tika salikta pirms vairāk nekā nedēļas pasūtītā gulta.. Un šonakt bija pirmā nakts, kuru pavadīju tajā.
Nevar noliegt - tā ir ellīgi skaista un seksīga, un gulēt tajā - viscietākajā pieejamajā matracī, ko prasa mana mugura - ir debešķīgi. Tiesa, no sākuma būs jāpierod pie matrača cietības. Bet, kā teica J., "visām četrām kaķenēm patīk" gulta - tagad , sēžot dīvānā un pļurkstot par nesvarīgām lietām, manas trīs minkānes skaisti čuč jaunajā gultā.

Tā vien no malas izskatās, ka I. vārdi ir patiesi - jauna gulta, jauni darba pienākumi... Mana dzīve iet uz priekšu. Kaut kā. Tikai problēma ir tajā, ka es esmu apstājusies. Emocionāli.

Es priecājos vien par to, ka manī ir tik daudz enerģijas un saprāta, ka spēju sevi piespiest virzīties uz priekšu fiziski pat tad, kad garīgi es nevirzos nekur. Stāvu kā iesalusi aukstumā. Iesalušas un vēsas, svešas man ir manas jūtas un sajūtas. Bet tikmēr dzīve lēnām virzās kaut kur uz priekšu.

Pie postscriptuma varētu bilst, ka mammas vakardienas komentārs par to, ka viņai dzīvē nekad mūžā nav bijis tik glaunas gultas, liek tikai pašai iekšēji pasmaidīt - par to, ka es kaut ko arī bez viņas palīdzības varu atļauties. Interesanti ir tas, ka šis komentārs man lika nedaudz vainīgai sajusties, it kā es būtu izdarījusi kaut ko ļoti sliktu, to iegādājoties. Un es uzreiz sāku attaisnoties ar to, ka pati taču visu sapelnīju un iegādājos.. Un ka to 100 eiru aizdevumu atdošu no algas nākamās... Kāpēc? Kāpēc man tas lika justies vainīgai?
Vai tas varētu būt tā iemesla dēļ, ka allaž esmu vēlējusies viņai dot visu, tikai nekad neesmu spējusi? Jo nu, ko gan īsti var materiālu sniegt cilvēks, kurš dzīvo tā, kā es tagad - ar 1 eiro kontā un pēdējiem makaroniem, kas palikuši? Bet vismaz gulta ir ^^,
Mammīt, es tāpat sasniegšu manu mērķi. Tāpat man būs lielisks, pelnošs uzņēmums, kas ražos fantastisku produktu, kurā būs lieliski darbinieki ar labiem darba apstākļiem, un tad, mammīt, es visu tev došu. Es nopirkšu sev dzīvesvietu, es samaksāšu Tavu mūžīgo kredītu, kura atmaksas naudu Tev reiz nozaga, es Tevi aizvedīšu ceļojumā un mēs ar Tevi svinēsim dzīvi. Dzersim labu vīnu Vecrīgas kafejnīcā un ēdīsim garšīgākās uzkodas. Un mums viss būs - Tev būšu es un man būsi Tu. Atceries, mamm, ka es esmu krājēja. Tu allaž esi manī šo īpašību apbrīnojusi. Tad nu, lūk, - es jau no februāra algas plānoju sākt krāt. Pa drusciņai, kaut tikai pa 10 eiro mēnesī, bet es sakrāšu! Un mums viss, viss būs! Un tad, ja Tu vēlēsies, arī Tev būs "tik glauna gulta" - pirmo reizi mūžā. Būs. Virzības spēks man ir. Enerģija man ir. Lai arī apstājusies sajūtās, bet dzirskts manī vēl ir. Griba ir. Vajag tikai pieliet degšķidrumu. Palēnām, pamazām, klusiem solīšiem mēs augsim. Augšu es un līdz ar manu augšanu augs mans uzņēmums, tā darbinieki ar labām algām un lielisku darba atmosfēru, augs mana ģimene un visi draugi. Jo es atkal varēšu atļauties būt džentldāma un izmaksāt visiem tad, kad man to gribēsies. Būs.

Pamanīju interesantu sakarību - jo vairāk cilvēkam pieder, jo mazāk viņš spēj priecāties par sīkumiem.
Es, savukārt, tik ļoti priecājos par dzīvi, kā jau sen nebiju to darījusi.
Būdama ar neregulāru darbu un vēl neregulārāku atalgojumu, vakardien aizvedu dārgo draugu un lielisko kolēģi uz mājām, jo viņš, nabags, galīgi apaukstējies - lai gan bija doma, ka brauks viņš pats. Aizvedu, nezinot, vai pietiks benzīna uz mājām un nezinot, kad būs nākamā reize, kad varēšu "iepildīties". Vēl jo vairāk - pa pēdējo piecīti aizgāju uz veikalu un nopirku ūdeni , vīnu un sieru. Pie tam - bezdievīgi gardu vīnu. Mans jaunatklājums - Tempranillo vīnogu vīns. Dievišķīgs, turklāt tik vien kā ar 15% Merlot piedevu. Debešķīga, fantastiska kombinācija.
Tā es dzēru vīnu un apreibu no dzīves vakar, šodien turpinu reibt un domāju, ka par pēdējiem santīmiem jānopērk šodien Alā alus Santai, manai grupas biedrei, kas svin savu Dzimšanas dienu. Var jau būt, ka bezatbildīgi - tērēt pēdējos latus kaut kādam alkoholam, nezinot, vai tuvākajās dienās nebeigsies gadījumā ēdiens, bet dzīvot ir skaisti. Es jūtos pēdējā laikā tik dzīva. Tik brīva. Žēl tikai, ka "ļubestības frontē bez pārmaiņām". Vai arī jāsaka, ka tieši pretēji, ar pārmaiņām?

Ir rīts. Tu pamosties, atver acis, aizver acis. Pārvelies uz citiem sāniem, mēģinot vēl nedaudz pasnaust. Tev neizdodas.
Tu atver acis. Paskaties šķietami tik košajā telefona ekrānā - pulksten 06:45. Dīvaini, Tu nodomā, likās, ka ir vairāk.
Tu piecelies. Aizej līdz dīvānam, apsēdies. Nosalsti. Aizej uz tualeti, tad istabu, uzvelc kaut ko mugurā un atkal aizej līdz dīvānam. Atkal apsēdies. Tev pienes tēju. Tu esi pamodies.

Ir pulksten 08:23. Pēc nedaudz mazāk kā pusstundas Tev jāiziet. Tu spēlē datorspēlītes - te zoli, te pasjansu liec. Te šahu uzspēlē un kārtējo reizi zaudē datoram. Nosodi datoru par tā pārlieku lielo gudrību un izdzer nu jau otro tējas krūzi. Jāsāk posties iziešanai.

Tu iztīri zobus, sasmaržojies. Rokas sasmērē ar krēmu, cerot, ka tādējādi tās ātrāk sadzīs. Tu esi nedaudz naivs.

Kad esi iepakojis datoru un gatavs ceļam, Tu izej. Ej pa centra ielām, pat nedomājot, vai ej pareizi - Tu zini virzienu un kusties automātiski, pakārtojot savu kustības virzienu luksoforu gaismām. Zaļajiem un sarkanajiem cilvēciņiem. Tu ej uz ziemeļ-rietumiem.

Tu ej uz darbu. Uz pirmo darbu, kuru esi ieguvis tikai pateicoties savām prasmēm, vēlmei un spējām. Šoreiz tas beidzot nav blats. Tu ej un neviļus smaidi, iekšēji domājot par to, kādiem vārdiem atvainosies par nelielo kavēšanos. Tu iekšēji staro, tikai neviens to neredz. Labi, ka tā, Tu nodomā.

Ir apmēram 09:00, Tu stāvi gandrīz Elizabetes un Skolas ielas krustojumā. Tu esi iemaldījies. Tu skaidri zini, ka jāiet ir taisni, taču Tu stāvi un nesaproti, kur atrodies. Tu neatceries to klubu krustojumā. Tu esi pārliecināts, ka atrodies Skolas ielā, nevis Elizabetes. Tu saņemies un soļo turp, kur it kā vajadzētu. Un tad, ieraugot uz ēkas sienas tāfelīti ar uzrakstu "Elizabetes iela", Tu nedaudz atslābsti. Paiet garām Tu nevarēji.
Tu sakopo beidzot savas domas, noorientējies un pārliecinošiem, ātriem soļiem ej pretim savam galamērķim. Tevi gaida.

Ir 09:04. Tu kāp pa kāpnēm, esi nedaudz aizelsies. Piezvani pie durvīm un pasmaidi, kad Tev tās atver. Tu esi gatavs mācīt latviešu valodu.

Pulksten 10:17 Tu esi kaut kur centrā, tuvojies Brīvības ielai. Zinot, ka mājās nav elektrības un zinot, cik ļoti Tu vēlies tēju vai kafiju, Tu taisnā ceļā dodies uz Kebabu, kurš atrodas turpat Brīvības ielā. Rīta kafija, lieliskas garšas un smaržas, tur maksā nieka 0,39 ls. Tu paspēj vēl iegādāties to rīta kafiju, rīts vēl Kebabam nav beidzies. Lieliski.

Tu sēdi, oranžu sienu aplenkts, un spēlē datorspēlītes. Tu paņem savu kafiju, apsēdies atpakaļ pie datora, atver pirmo cukura paciņu un ieber pusi tās satura savā mutē. Tu grauz cukuru un baudi. Tad iebere mutē atlikušo paciņas saturu. Tev garšo cukurs. Tev garšo kafija. Bet noteikti ne abi kopā. Kafija tikmēr blakus dziest.

Vēl nav pulksten 11 no rīta, un Tu jau esi izgājis no Kebaba, dodies uz mājām. Ienāc mājās, noliec savu datoru, pārģērbies, atceries par dezodorantu, atkal sasmaržojies. Ieliec ausīs auskarus. Izņem tos. Aizej uz otru dzīvokļa galu un atrodi citus auskarus. Ej atpakaļ, liekot auskarus ausīs. Pieej pie spoguļa, konstatē, ka otrie ir labāki, aizej pakaļ apaviem. Paņem kreisās kājas vienu kurpi un labās kājas citu kurpi no cita pāra. Uzvelc abus apavus un konstatē, ka uz labās kājas uzautā kurpe piestāv tērpam labāk nekā uz kreisās esošā. Tu klibodams aizej līdz koridorim, jo ir grūti neklibot, kad kājās ir dažāda papēžu augstuma kurpes, novelc kreisās kājas kurpi un uzvelc otra pāra kurpi vietā. Paņem somiņu, pārbaudi, vai viss nepieciešamais ir iekšā (telefons, maks, atslēgas, grāmata) un izej no mājām.
Tu dodies uz autobusu un iekšēji staro. Šoreiz arī ārēji. Vismaz izskatās, ka apkārtējie pamana.

Tu brauc autobusā, cītīgi iekāries grāmatā. Tev patīk Vailda pasakas. Saprotot, ka ar vienu viņa pasaku pilnīgi pietiek visai dienai, Tu aizver grāmatu. Paskaties pa kreisi, pa logu - tur ir Daugava. Tu esi uz Salu tilta. Un Tu atkal smaidi. Domā par to, ka ir jēga. Visam. Tu smaidi, iedomājies, kā turpini strādāt un pelnīt naudiņu, iedomājies, kā vari atļauties to, ko sen sirsniņa kāro, iedomājies, kā Tu pamazām iekārto savu dzīvi un nokrāso guļamistabas sienas oranžā krāsā. Iedomājies par gaismiņām. Tu smaidi. Ir jēga. Visam ir jēga.

Pulksten 11:40 Tu izkāp no autobusa. Tevi sagaida. Tu uzsēdies uz velosipēda rāmja un traucies uz mājām. Uz Ziepniekkalna mājām. Tev ir labi. Patīkama sajūta pārņem māju rajonā.

Tu esi mājās, parunājies ar diviem sev tuvākajiem vīriešiem. Tu dzer tēju. Vēlies, kaut vēders nesāpētu. Iekšēji staro. Ceri, ka kāds pamanīs to ārēji. Neviens neko nesaka par Tavu izskatu, un Tu saproti, ka neviens neko nepamana. Nekas. Paši vainīgi. Tu turpini starot.

Ir pagājusi vēl viena stunda, un Tu atrodies trolejbusā. Precīzāk stunda un desmit minūtes. Tu konstatē, ka austiņas aizmirsi mājās. Parakņājies somā, atrodi čupa-čupu un ar baudu to ... sūkā. Kā ledenes. Bez liekiem pārpratumiem.

Pasaule Tev paiet gar acīm trolejbusa brauciena ātrumā. Tu smaidi.

Ir Merķeļa iela. Tu izkāp ārā - tagad Tev jāmaina maršruts un braucamrīks. Tu izmet čupa-čupa papīrīti miskastē, kurai blakus stāv divi jaunieši un Tevi pēta. Viņi redz, kā Tu staro.

Pēc neilga laika atnāk 17. trolejbuss - lieliski! Tieši to Tu arī gaidīji! Tu iekāp trolejbusā, aiz Tevis iekāpj abi iepriekš minētie jaunekļi. Tu vienā ietriecies, atvainojies. Viss ir kārtībā. Tu apsēdies, viņi apsēžas Tev blakus - viens Tev blakus, otrs pretim pirmajam, diagonāli no Tevis.

Gandrīz pieturu garš ceļš ir veikts, un blakus esošais puisis pajautā, vai ir garšīgi. Čupa-čups, protams. Tu pasmaidi un saki, ka nav ne vainas. Piedāvā pagaršot. No sākuma viņš atsakās, bet tad Tu mini, ka Tev somā vēl ir. Puisis piekrīt, saprazdams, ka Tu nepiedāvā savējo, bet gan jaunu, neattaisītu. Tu iedod puisim no somas izvilkto čupa-čupu un atkal veries pa logu. Dzīve turpina slīdēt gar acīm trolejbusa ātrumā.

Puisis vēl piemin, ka šodien līs. Runājot viņš ar abiem - ar savu draugu un Tevi. Un puisis arī izkāpj tajā pašā pieturā, kurā izkāp Tu. Viņš paskatās Tev acīs un pasaka "paldies!". Tu pasmaidi un atbildi, ka nav jau, par ko. Izmet čupa-čupa kociņu miskastē un turpini savu ceļu no pieturas uz mājām.

Tu atnāc mājās. Paņem savu datoru un aizej atpakaļ uz Kebabu - Tev ļoti gribas kafiju un paspēlēt kaut ko. Zoli, piemēram.

Kebabā Tevi apkalpo tas pats jauneklis, kas no rīta. Viņš Tevi atceras un uzsmaida Tev. Tu uzsmaidi viņam pretī un saki, ka Tev to pašu - balto kafiju. Šoreiz gan tā maksā 50 santīmus, jo nav jau vairs rīts.

Tu piespraud datoru pie elektrības, savu kafiju gaidīdams. Tev atnes kā parasti - kafiju ar karotīti un diviem cukura maisiņiem. Apēdis abus cukurus un iemalkojis dažus kafijas malkus, sagaidi savu apkalpotāju un palūdz vēl cukuru. Viņš saka, ka 5 santīmi. Šokēts Tu atsakies. Iztiksi ar kafiju. Un tad viņš pasaka, ka tūlīt atnesīšot. Ak tad tā, Tu nodomā.

Tu sēdi pie datora, malko kafiju, apēdis visas trīs cukura paciņas. Spēlē te zoli, te pasjansu. Te atkal šahu. Paralēli raksti e-pastu un saņem vēstules draugos. Tev it kā ir garlaicīgi, bet nemaz nav. Tikai palēnām sāk gribēties uz tualeti, kuru Tu neizmanto - tā ir maksas.

Tu pasūti vēl vienu kafiju. Šoreiz Tev uzreiz pienes ar trim cukura paciņām. Tu pasmejies un nopriecājies par saprotošo apkalpotāju. Atkal sāc ar cukuru, apēd visu un tad ķeries klāt kafijai. Tev zvana. Runā atkal par to filmēšanu. Šo to it kā izdodas sarunāt, it kā. Tu nolem, ka tagad, pulksten 15:52, ir beidzot jādodas. Citādi tualete pati pie Tevis neatnāks. Tu sakrāmē savas mantas, novāc aiz sevis un aizdodies uz mājām. Atkal.

Tu esi mājās, esi atvieglojies un vari turpināt izklaidēties, jo elektrība nu jau ir pieslēgta. Cik laicīgi, Tu nopriecājies un atkal spēlē, līdz pazaudē visus savus zoles kredītus. Tu izslēdz savu datoru un novāc no sevis to, kas kož un kaitina ar sāpju radīšanu. Tu atgulies dīvānā un nodomā, ka jēga atkal ir pazudusi.

Tu vairs nestaro. Tu atnāc pie personālā datora, saprotot, ka vajag kādam iešaut galvā, pieraksti savas procelāna trauslās cerības un sapņus, pasmejies par savu nožēlojamo būtību un cneties nedomāt par to, ka jēgas vairs nav. Atkal vairs nav. Tu pieliec punktu un sadzirdi, ka kāds slēdz vaļā durvis.
Jēgas atkal nav.

Šodien ir TĀ diena. Nu, tas ir, pēdējā interneta diena. Par internetu tika samaksāts uz 7 dienām (vai nākamais posms laikam mēnesis bija. Tāpēc ņēmām nedēļu). Tad nu es, sava interneta agonijas iespaidā atrazdamies, drukāju šo pēdējo ceļojuma ierakstu no šejienes, Bulgārijas, Sveti Vlas kūrorta dzīvoklīša viesistabas.
( ... tālāk ... )

Pēdējais mans ieraksts tapa 2. jūlija pēcpusdienā. Taču tieši vakars bija tas, kas ietvēra sevī drūzmu jautruma.
Kad mēs atbraucām no veikala, kuru apmeklējām 2. jūlijā, tika nopirkts rums. Dzēru es rumu ar kolu, tēvs arī piebiedrojās, māte ar Inetu dzēra vīnu (kā parasti, balto vasarā), puiši alu. Katram bija savs dzeramais, tā teikt. Un tad, kad es sēdēju dīvānā, spēlēdama puiku hp portatīvajā 3D šahu (7 windows), tēvs izmeta šādu frāzi:
„Davaj, uzspēlējam 5 duraka partijas? 3 no tām es tevi uzvarēšu!”
Es, protams, pasmaidīju. Mani vienmēr aizrauj šāda veida izaicinājumi. Uzreiz iekuras tāda uguntiņa manī, kas saka, ka „man viņš tūlīt ir jāuzvar pēc šāda izteiciena!”. Smieklīgi.
Pagāja neilgs laiks, un nu mēs abi tur sēdējām pie galda, maisīdami kārtis. Dzērām rumu ar kolu. Spēlējām. Pirmo partiju viņš zaudēja, taču to mēs neieskaitījām, jo pietrūka vienas kārts, ko atradām mazajos (duraku mēs spēlējām pēc viņa izvēles – bez džokeriem, 36 kārtīm un ar pārvešanu). Un, tā kā esmu visnotaļ principiāls cilvēks, uzreiz izlēmu, ka partija, kurā pietrūkst vienas kārts, neskaitās. Pavisam noteikti ne, jo tas nav godīgi, šāda spēle, šāda uzvara. Un tad mēs sākām ar nu jau visām kārtīm.
Kad uzvarēju pirmās divas partijas, tēvs sāka bīties. Un mēs arī norunājām derības – tas, kurš zaudēs, skries gar Melnās jūras piekrasti kā hojeka/futbola/whatnot fans – paceltām rokām cilvēks skries peldkostīmā gar piekrasti, kliedzot šo te liktenīgo „Jā! Jā! Jā-jā-jā! Jā-jā-jā-jā! Jā-jā!”. Tādas bija mūsu derības. Trešo partiju viņš veiksmīgi uzvarēja (ļoti interesantā spēlē), un nu rezultāts bija 2:1 manā labā. Ja viņš uzvarētu ceturto, tad pēdējā partija paliktu izšķirošā. Taču viņš zaudēja. Tagad, 4. jūlija pusdivos dienā, viņš vēl nav skrējis. Bet noskries, noteikti. Vienkārši vakar nebija laiks pludmalei, šodien piemirsās.
Vispār jāatzīst, ka tad, kad mēs saderējām uz šo skriešanu gar krastu (kas, protams, bija mana ideja), mēs abi smējāmies. Tas vakars pats par sevi tika aizvadīts vienos smieklos. Daudz, daudz ruma, pozitīvisma un kāršu, sarunu un tā. (Kopā izdzērām pa vakaru 0.7l ruma.) Jā, man tiesām garšo rums. Sevišķi kokteilī ar kolu.

Vakar mēs braucām beidzot uz Nesebiru. Lai gan doma bija braukt jau aizvakar, tajā pašā otrajā datumā, tomēr to vakaru mēs pavadījām tepat, kūrorta pilsētas centrā – ēdām bistro, staigājām, parunāju ar vietējo pārdevēju, pabildēju. Tāda īsa, toties vismaz kaut cik kultūru iepazīstinoša pastaiga.
Vakar savukārt mēs beidzot bijām vecpilsētā. Nesebirā, starp citu, atrodas arī Bulgārijas lielākais akvaparks, vismaz tā mēļo. Un turp mēs dosimies pēc apmēram stundas (pat nedaudz mazāk). Tad jau redzēs, kā būs. Zinu, ka man noteikti ir nedaudz bail (kā jau vienmēr no ekstrēmākām atrakcijām), bet glābj tas, ka dosimies ar puišiem. Tad nav tik bailīgi, jā. Tātad, Nesebira. Neliela vecpilsēta ar vecu arhitektūru – vecas, no akmeņiem mūrētas baznīcas, vecas mājas, veci arhitektūras veidojumi, kas nu jau pussabrukuši. Pilns ar veikaliem, gluži kā mūsu Vecrīgā, tikai daždesmit reizes blīvāk un vairāk to veikalu. Tur tad arī nopirku daļu suvenīru. Un Mārtiņam solīto bulgāru zaļo tēju.
Jāatzīstas, ka suvenīri man principā visiem būs vienādi – gan tāpēc, ka tie ir salīdzinoši lēti, gan arī tāpēc, ka man pašai tas suvenīrs dikti patīk. Un tas ir universāls – to var dāvināt katram. Tad nu būs katram maziņš sveiciens no Bulgārijas, jā. Un, protams, tas arī ir raksturīgs tieši Bulgārijai. Lielisks variants (arī pati sev es to atvedīšu kā suvenīru, khi). Parasti jau es vienmēr piemeklēju katram kaut ko īpašu un atsevišķu, bet šoreiz nav ne īsti laika, nedz arī naudas tādām izvirtībām. Tāpēc, mani mīļie, iztiksiet ar to, kas i`.

Nezinu, vai esmu to pieminējusi, bet te sasodīti labi guļas. Vēl pie tam visiem, ne tikai man. Bet galvenais, ka man nav jālieto pat miegazāles, aizmiegu ātri un patīkami. Nu, izņemot vakardienu, vakar tā pailgāk sanāca neaizmigt, taču, salīdzinot ar neaizmigšanu Latvijā, šī neaizmigšana bija vienkārši nieks.
Kad vakar gulēju, klausoties mūziku ausīs, domāju par daudz ko, ko vēlos uzdrukāt. Šodien puse no tā ir piemirsusies. Tas nekas, jo es atceros galveno:
„Белых ангелов толпа
или бесов легион -
всёравно, кто будет тем
светом
в конце трубы.

Может быть, Иисус Христос,
а может дурь всех папирос,
а, может быть, один из тех,
с кем я
пил когда-то.

Но всё это дым
И всё это пыль
Пока
Внутри меня
Жив мой «тру-ля-ля»…”

Dikti ilgi sanācās drukāt šo tekstu, jo te nav krievu burtiņu, uz šī datora. Nācās pēc atmiņas. Taču... nu, jā. Šis teksts, šī dziesma ir tik lieliska. Kad es iemācīšos šādi dzejot, tad, iespējams, es būšu sasniegusi kaut kādus augstumus. Tagad es tikai varu tiekties un tiekties pēc šķietami nesasniedzamā.

Tā, lūk, mani mīļie. Vēl es jums iesaku noklausīties un izbaudīt šādu sen nebaudītu gabalu – Токио – Когда ты плачешь. Vienkārši tik maiga un baudāma dziesma. Kad to klausos, šķiet, ka šis vokālists ar savu balsi un vārdiem pieskaras man. Un izjūtu katru skārienu pie miesas, pie sirds, pie smadzenēm; katru impulsu. Tik ļoti intīmi, jā.
Kad es, lūk, šādi – uz muguras, aizvērtām acīm guļot gultā – klausījos mūziku, tad izjutu jau sen nebijušo reibumu. It kā es būtu sadzērusies, lai gan tiku vakar izdzērusi labi, ja kādu alus glāzi mazu. Tas bija cits reibums, taču tik līdzīgs alkohola reibumam – es gulēju un peldēju vienlaicīgi. Neaprakstāmi dīvaina sajūta. Pat nedaudz velk uz nepatīkamu parasti, šoreiz bija tieši uz robežas. Vienreizēji. Neaprakstāmi. Pieņemu, ka pie vainas bija dziesmu pieskārieni, kas tik nekaunīgi gramstījās gar katru manu ķermeņa daļiņu. Nekaunīgi un skaisti.
Kas to lai zina, varbūt tieši šīs gramstīšanās dēļ man šonakt tādi sapņi bija. Tādi, ļoti nekaunīgi erotiski. Griboši. Un tad vēl arī nāca klāt mistika un dēmoni, bet ko nu par to. Jādodas taisīties uz akvaparku. Cerams, ka peldkostīma biksītes nekur pa ceļam nepazaudēšu (jā, no tā es nāvīgi baidos vienmēr, kad esmu akvaparkos). Tad nu, mani dārgie, līdz vēlākam. Līdz vēlākam, taču nebūt ne sliktākam, es vismaz ceru.

Patīkamu dienu!