Šodien ir TĀ diena. Nu, tas ir, pēdējā interneta diena. Par internetu tika samaksāts uz 7 dienām (vai nākamais posms laikam mēnesis bija. Tāpēc ņēmām nedēļu). Tad nu es, sava interneta agonijas iespaidā atrazdamies, drukāju šo pēdējo ceļojuma ierakstu no šejienes, Bulgārijas, Sveti Vlas kūrorta dzīvoklīša viesistabas.


Pēdējais, pie kā es paliku, bija akvaparks. Tad nu, godkārīgi varu paziņot, ka es nepazaudēju sava peldkostīma biksīšu daļu (jo tās nav uz gumijas, neteiktu, ka tās būtu grūti pazaudēt). Tas jau ir daudzsološi, ne? Taču šis lielākais Bulgārijas akvaparks bija caurumu pilns. Sāksim jau ar to, ka par skapīšiem, kas garderobēs, bija FAKIN JĀMAKSĀ!!! C`moon, tas taču ir tāds kāsiens – Tu par to nezini, kamēr nesamaksā par biļeti un neieej iekšā akvaparkā, kur Tev pasaka, ka par skapīšiem, redz, trīs levas jāmaksā. Un vēl piecas drošības naudā. Smieklīgi. Un ja nu mums nebūtu līdzi nekādu levu? Kur mēs pārģērbtos, kur liktu apģērbu, dvieli un pārējās mantas? Pfff. Pirmā vilšanās, pie tam smaga.
Kad, pārvarēdama savas augstuma un ... augstuma bailes, es laidos lejup aizraujošā ātrumā pa kalniņiem un trubiņām, iedomājos, ka gribas džakūzī. Un es arī nebiju vienīgā – abi mani puiši kompanjoni arī vēlējās kādu tvaika pirti un/vai saunu, un, protams, atpūsties džakūzī. Ziniet, ir tomēr pierasts – abos Latvijas akvaparkos, kuros esmu bijusi (gan Līvu, gan arī Akvalandijā, ak, PAT Akvalandijā!), bija gan pirtis, gan arī džakūzī. Un te, Bulgārijas „lielākajā” akvaparkā nekā tāda nebija. Pārsteidzoši, nerunājot jau par tizlo skapīšu un naudas sistēmu. (Tas ir, mums iedeva tādas aproces kā Līvu akvaparkā. Un ARĪ atslēgu. Piemēram, Līvu akvaparkā ir viena aproce, kas kalpo gan par norēķināšanos aproci, gan arī par skapīšu atslēgu. Bet tur aproce ir tikai naudai, turklāt tajā Tev noteikti ir jāiedod vismaz 3 levas, lai samaksātu par atslēgu, un tad vēl skaidrā naudā jāmaksā drošības nauda par šo pašu atslēgu. SKAIDRĀ! Un tad Tu saņem atslēgu, kas jākarina uz rokas. Rezultātā esi gan r aproci, gan atslēgu, ja ir paveicies un nauda Tev sagadījās līdzi.)
Tā, lūk. Taču tas nebūt nebija viss vilšanās ziņā. Bija arī trešā vilšanās – rindas. Ok, es neko nesaku, ka uz kādām atrakcijām ir garas rindas. Taču tas tornis, pa kuru jākāpj, lai tiktu pie trubām... Tas tornis nav vienkārši augsts un „zem klajas debess”, nebūt ne – tas ir augsts, taču it kā „tornis”, tātad, tam ir sienas. Sienas ar aizrestotiem logiem. Un, kur ir sienas un atvērti logi, tur ir caurvējš – saules stari nespīd virsū, bet vējš no visām pusēm ņem Tevi priekšā. Mja. Stāv tur mazi bērni rindā un drebinās. Arī es stāvu un drebinos. Zosāda pat uz krūtažas – vietas, kur tik reti man uzmetas zosāda. Lūpas zilas, spalviņas stāv kā stāvēdamas. Eh. Tas bija tres brutales!
Labi, ja neņem vērā visu augstāk minēto (ko, protams, nevar neņemt vērā), tad kopumā laiks tika pavadīts interesanti. Bailes, to pārvarēšana, trubas, izklaides, ātrums, adrenalīns un tā. Vienmēr ir interesanti, kad „atpakaļ ceļa nav” – iestājies rindā, izstāvi to, tad ieņem starta pozīciju trubas galā, un viss, kas Tev atliek, ir laisties lejup. Vairs nekur nemuks.

Trīs akvaparkā pavadītās stundas rezumējās ar bezgala lielu izsalkumu. Labi, ka akvaparks atrodas kādu piecpadsmit minūšu braucienā no mūsu šā brīža mājām. Piezvanījām vecākiem, lai sāk mums gatavot ēst. Atbraucām, ēdiens vēl bija jāgaida kādu pusstundu. Smaržoja viss sasodītais dzīvoklis! Staigāju turpu šurpu, nevarēdama sagaidīt ēdienu. Nezināju īsti, kur sevi likt. Jau sen man nav gribējies tik ļoti ēst. Interesanti.
Kad beidzot tikām pie ēdiena (es kartupeļus neēdu, man pietika ar Vifu – tā es saucu vistas fileju – un salātiem), es apēdu veselas trīs vistas filejas! Ak, dies`! Es, maz ka mājās ne, es pat šeit esošajos restorānos nepasūtīju filejas. Tikai varbūt kaut kādus kartupeļus ar sieru un nelielu gaļas daudzumu, un tas arī viss. Un te veselas trīs! Trīs vistas filejas, salāti klāt, eksotiskā mērcīte pa virsu, un to visu noskalot ar baltvīnu. Jā. Es jau domāju, ka šīs pusdienas man aizņems veselu A4 lapas garu aprakstu. Tomēr nē, nav gluži tik daudz, ko rakstīt. Taču kas tā bija par sajūtu, es pat nezinu, kā lai paskaidro. Ziniet, ir tāda lieta – svētlaime pēc paēšanas, kad tik ļoti gribējās ēst. Bet parasti šāda svētlaime ir tikai vienkārša labsajūta. Man savukārt izdevās apstāties tā, ka es nebiju nedz pārēdusies, nedz pa maz ēdusi. Ideālais balanss. Ideāla sajūta iekšās – apmierinātība, prieks, emocionālais pacēlums, smaids pa visu seju, vieni labi vārdi un domas pēc otriem. Hah. Nē, tiešām, tādu labsajūtu es vispār izjūtu ĻOTI reti, bet nekad, nekad līdz šim es to vēl nebiju izjutusi tādas paēšanas rezultātā. Amizanti. Tam jau sekoja vakars un nakts – bezmiega nakts. Nez kāpēc biju pārliecināta, ka gulēšu „kā nosista”, taču rezultātā nevarēju vispār pagulēt. Iemigu tā labāk ap pieciem-sešiem no rīta, un pulksten astoņos no rīta jau modināja modinātājs – man bija jāstrādā. Jārediģē. Pirmā mana slikti gulētā nakts šeitan.

Nākamā diena, tas ir, vakardiena, tika pavadīta atkal jau citādāk – diena bija neaprakstāmi karsta, tāpēc ārā teju nerādījos – aizgāju tikai līdz krastam, tur aizstaigāju līdz molam, kur satiku mammu ar Inetu, piesēdu viņām blakus uz kādām septiņām-desmit minūtēm, un tad arī mēs aizdevāmies atpakaļ. Jā, tad es sēdēju šeit pat un malkoju alu ar ledu. Ziniet, cik tas patīkami, karstā dienā malkot alu ar ledu? Ja ne, tad pamēģiniet.
Vakars pienāca ātri. Tikko mēs vēl visi bijām dzīvoklī, es iegāju dušā, atkal smērējos ar dievīgo ķermeņa losjonu (un atkal to darīju viena pati, neviens man muguru neiesmērēja, ak!), un te jau mēs visi bijām autobusu galapunktā, kur mūs savāca tūrisma autobuss – devāmies ceļā uz vietējo ciematu Bata.
Ciematā mūs sagaidīja tautastērpā ģērbta skaista meitene ar maizi un sāli, tālāk bija arī rakovicas šotiņi – no vīnogām darināta kandža. 45 grādi bija šī. Interesanta pēc garšas, lai gan tāpat es to nekad nedzertu – ja stiprs grādīgais, tad vai nu balzams, vai arī jāgerītis, bet nekas tāds, kas tik ļoti pēc alkohola garšo. Tālāk mūs apsēdināja pie galdiem un labi pabaroja. Paralēli varējām apskatīt nelielo ciematiņu, un tad jau sekoja izklaides bērniem un pieaugušajiem – dažādas sacensības starp dažādu valstu tūristiem, tad bulgāru tautas dejas, tad arī dejas uz oglēm (vīrietis vienkārši staigāja pa oglēm un nēsāja vēl kādu tūristbērnu vai tūristi pāri oglēm, kur tur bija dejas, aizvien vēl nezinu). Un bulgāru vīns tur bija izlejamais, turklāt neierobežotā daudzumā. Nu, jūs jau saprotat, ko tas nozīmē, ne? Pulka iedzērušu un paēdušu tūristu, kurus izklaidē vietējo dejas – visi jūtas laimīgi. Viltīgs gājiens – pieēdināt, piedzirdīt un izklaidēt, radot „tusiņa-labsajūtas” sajūtu kombināciju.
Beigu beigās arī aizdevāmies atpakaļ uz mājām, pulksten 23:02 (kad braucām autobusā) es paspēju atkal iekšēji nosūtīt karstus sveicienus dažam labam, paskumt un izjust dažu trūkumu iekšās un ārās, un te jau mēs bijām atpakaļ mājās, kur es kā ielikos gultā, tā arī aizmigu. Šoreiz gulēju labi līdz pat pašam rītam, un atkal mani pavadīja lieliski, aizraujoši sapņi. Ja ne perversi šoreiz, tad gan gana oriģināli un interesanti.

Tagad ir trešdiena, nu jau nedaudz pāri diviem. Internets uzvedas vienkārši nepiedodami maitiski. Nesen bija negaiss – lietus, zibens un pērkons. Patīkami ir sēdēt blakus terasei, ik pa laikam izejot uz tās un pavērojot lietu, baudīt lietus un pērkons atmosfērisko koncertējumu. Skaisti. Patīkami. Lieliski. (Tējas krūze pie rokas, protams. Zaļās tējas krūze.)
Pirms kāda laika, kad es cīnījos ar internetu un kad ielas vēl bija sausas, uz terases nokrita putniņš. Mazais zīlītes izmēra putniņš ar baltu puncīti gulēja uz muguras un lēnām elpoja, knapi kustinādams savas kājiņas. Es pārbijos. Man sametās briesmīgi žēl tā zvērēna, cik bezpalīdzīgs, maziņš un trausls viņš tur tā gulēja.
Uzreiz gribējās viņu apkopt, pabarot, padzirdīt, lai saņemas spēkus. Oskars (Inetas vecākais dēls) pēc mana lūguma apgrieza viņu uz pekām, un tad putniņš jau stāvēja, tikai nekustējās īpaši, it kā viņš būtu pēkšņi palicis mazkustīgs. Te es izmantoju iespēju un paglaudīju to. Skatījos viņa melnajās pērlītēs (lasīt - acīs) un domāju par to, cik ļoti žēl man viņa. Gribētos, lai viss būtu kārtībā. Nedaudz paglaudīju viņu, aizgāju pēc fotoaparāta, lai nobildētu mazo skaistuli, bet, kad atnācu, putniņš izkustējās un beidzot uzlidoja. Prieciņi, prieciņi! Tad es, iegājusi atpakaļ istabā, ar prieku noliku atpakaļ savu kameru un turpināju cīņu ar internetu. Beigās es to pievarēju, taču viņš aizvien vēl ir ļoti, ļoti maitisks. Eh.

Šovakar atkal brauksim uz Nesebaru. Piepirkšu atlikušos suvenīrus un tā. Ceru, ka neviens neapvainosies par „vienādajiem” suvenīriem, taču tas man liekas patiešām jauks suvenīrs par naudām, ko varu atļauties. Un es to patiešām vēlos uzdāvināt visiem, he. Tad nu šis ir mans pēdējais bloga ieraksts, kamēr esmu šaiszemēs, gandrīz divarpus tūkstošu kilometru attālumā no mājām, mīļotās Latvijas, mīļotajiem cilvēkiem.
Veiksmīgi tikusi galā ar vakardienas pietrūkšanu un skumjām, šodien jūtos lieliski – nav vajadzības pēc sentimentālajiem e-pastiem un īsziņām, kuras parasti tā derdz šajos mirkļos uzrakstīt. Heh, tad jau es atradu veidu, kā cīnīties ar manu šo cilvēkemocionālismu un cilvēkvajadzību – vienkārši jāparūpējas par to, lai man nebūtu pieejami nekādi saziņas līdzekļi blakus. Un viss, jautājums ar laiku pats no sevis atrisinās. Beware, my dears, Innocentijs šamo noteikti izmantos!

Tad nu vēlu es jums, mīļotie, patīkamu jūlija prelūdiju, saku „uz tikšanos” un turpinu savu ceļojumu bez jums, bez dalīšanās ar jums, bez sentimentālisma un salkanajiem ierakstiem. BEZ savu jūtu izlikšanas uz... ehm, ekrāna. Varbūt tā pat ir labāk. Droši vien, ka tā ir labāk. Vismaz Innocentijam noteikti. Tad jau uz tikšanos Latvijā, dārgie, -
Votre Elga.