Viņa nav manā draugu lokā nevienā no sociālo tīklu portāliem, viņas telefona numurs arī sen ir izdzēsts no telefona atmiņas. Neesmu ar viņu kontaktējies vairāk kā piecus gadus, nezvanu, nemeklēju. Un tagad viņa atrakstīja vēstuli.. uzdzenot atmiņas un sajūtas, kuras es domāju esam noracis uz visiem laikiem. Gaišās atmiņas, kādēļ viņa man bija tik ļoti dārga, un diemžēl arī tās sirdi plosošās, par veidu, kā viņa aizgāja...
Iespējams, arī nebūtu vēris vaļā to vēstuli, ja vien nebūtu samiegojies.. godīgi sakot, tanī brīdī vēl šķita, ka guļu un tas man rādās tikai sapņos.
Eh, kriptonīts.

Tas, kas ir palicis, ir siltās un skaistās jūtas. Un tās pat nav jūtas, tās ir atmiņas par jūtām, kas bija reiz siltas un spēcīgas. Dzīvot atmiņās par jūtām un alkt pēc tām ir ļoti nejauki, man tā liekas viena no ļaunākajām lietām, kas var notikt, pēc sevis spriežot. Tāpēc man iestājas panika, dzirdot kādam šādus pagātnes rēgu izraisītus jūtu uzplūdumus.
Iedvesmai iesaku sarakstes ar jauniem, svaigiem cilvēkiem. Mani, piemēram. Man kā reiz pietrūkst garāku jēpastu :D