Tas, kas ir palicis, ir siltās un skaistās jūtas. Un tās pat nav jūtas, tās ir atmiņas par jūtām, kas bija reiz siltas un spēcīgas. Dzīvot atmiņās par jūtām un alkt pēc tām ir ļoti nejauki, man tā liekas viena no ļaunākajām lietām, kas var notikt, pēc sevis spriežot. Tāpēc man iestājas panika, dzirdot kādam šādus pagātnes rēgu izraisītus jūtu uzplūdumus.
Iedvesmai iesaku sarakstes ar jauniem, svaigiem cilvēkiem. Mani, piemēram. Man kā reiz pietrūkst garāku jēpastu :D