Viņa nav manā draugu lokā nevienā no sociālo tīklu portāliem, viņas telefona numurs arī sen ir izdzēsts no telefona atmiņas. Neesmu ar viņu kontaktējies vairāk kā piecus gadus, nezvanu, nemeklēju. Un tagad viņa atrakstīja vēstuli.. uzdzenot atmiņas un sajūtas, kuras es domāju esam noracis uz visiem laikiem. Gaišās atmiņas, kādēļ viņa man bija tik ļoti dārga, un diemžēl arī tās sirdi plosošās, par veidu, kā viņa aizgāja...
Iespējams, arī nebūtu vēris vaļā to vēstuli, ja vien nebūtu samiegojies.. godīgi sakot, tanī brīdī vēl šķita, ka guļu un tas man rādās tikai sapņos.
Eh, kriptonīts.