18. novembris, šķita, tiks pavadīts mājās, neko nedarot, taču vakars izvērtās visnotaļ omulīgs. uguns rituāli Imulās, pastaiga nakts vidū un patīkama atmosfēra. visu vēl gaišāku padarīja 9 km gājiens kājām no Plostiem līdz Kandavai, ar pareizo mūziku un sestdienas pavasarīgajiem laikapstākļiem. man vienmēr paticis vazāties apkārt, ja apstākļi ir šādi. mājās noorganizēju gaļas cepšanu uz balkona, kas nebija notikusi ļoti ilgu laiku.
nezinu, kādēļ, bet rudens Kandavā mani uzlādē. nekādu ikgadējo depresijas pazīmju šobrīd, lai arī apstākļi šogad vēstīja par tiešu neizbēgamību. vienīgais, par ko es neesmu sajūsmā, ir lietus, kas, skumjā kārtā, nav izlabojams rudens mīnuss. arī par Ziemassvētkiem šogad esmu neierasti priecīga, bet tas, visticamāk, tādēļ, ka enerģija kaut kur jāliek, turklāt man apnicis ienīst lietas. nu ok, sirds dziļumos jau es nemainos, bet vismaz kādās pēdējās trīs manas sīpola cienīgās personības kārtās visu šobrīd mīlu.

tikko nošņāpu veselu strēmeli no kājas, skujot ar nepareizo skuvekli (jo man nav naudas, you know). un uz šo paziņojumu mana māte pajautāja 'kāpēc?' un nevis tajā retoriskajā izteiksmē, bet tādā pārsteigtā. nu, nopietni runājot, tādēļ, ka man patīk sāpes. kas tas par jautājumu vispār? un šādi mana ģimene runā ar mani visu laiku, tāda sajūta, ka es dzīvoju kaut kādā backwards pasaulē. es saprotu, ka man nav reālu tiesību pieprasīt, lai cilvēki pārdomātu, ko viņi saka, savā galvā, pirms viņi patiesībā to saka. bet kā jums liekas, uz cik daudz muļķīgiem jautājumiem man ir spēka atbildēt? jo es zinu, ka, ja par attiecīgo lietu padomā vēl divas sekundes, tad tu saproti, par ko ir runa. un tev nav jātiranizē mani ar jautājumiem par acīmredzamo.
es arī esmu pamanījusi, ka daudzi neuztver manu pašironiju vai vienkārši smiešanos par neko tāpat, ja es neuspiežu slaveno smaidiņa zīmogu (pie kā es, laikam, pati gan esmu vainīga), tādēļ, reku viens - :D. katrā ziņā, lai arī viss šis bija patiesība, un tas mani reāli kaitina, es realitātē nedauzu spoguļus un neraudu spilvenā. un tas, ka es atzīmēju kaut ko, kas mani kaitina, pārsteidz vai interesē, nenozīmē, ka es par to žēlojos, jo, seriously, es gandrīz nekad nerunāju nopietni par tādām lietām kā Lindsijas Lohanas nonākšanu cietumā (ticiet vai nē!).
ok, es neatceros, ko esmu uzrakstījusi, jo esmu mazliet noreibusi no Melnā balzama un nogurusi no pilnīgi nekā nedarīšanas, tāpēc labu nakti.
buč, draudziņi.
P.S. dziesma, ko šobrīd klausos (sk. lejā), ir fantastiska.

diezgan naivi vakar no rīta iedomājos, ka mana Ahilleja cīpsla būs mierā ar manu lēmumu atsākt skriešanu. smagi kļūdījos šajā sakarā un atkal sāp.
starp citu, no kā vairāk varētu sāpēt dibens? no skriešanas vai vingrošanas? :D

kāda jēga ir iet vannā, ja, izlejot visu boileri, ūdens vienalga sniedzas tikai līdz vannas pusei? kur ir viss prieks no vannas, ja man jāgrozās, lai slapjums tiktu klāt?

nu labi, patiesībā jau nav tik traki. lai arī es visu vienmēr daru pēdējā brīdī, darbs vienmēr ir teicams. turklāt vienīgie īstie parādi, ja neskaita akadēmiju, bijuši literatūrā, un arī tikai tādēļ, ka tā un latviešu valoda ir vieni no retajiem priekšmetiem, kuri man dabiski nāk ārā necenšoties, respektīvi, tos vienmēr atstāju pēdējos. eksaktās zinātnes gan dikti cieta mana slinkuma dēļ - tajās esmu pilnīgs cirvis, ar retiem izņēmumiem fizikā. cik esmu sapratusi, arī akadēmijā palaidos patiesībā tādēļ, ka man tur riebās mācīties (nē, es vēl aizvien nespēju noformulēt, kādēļ), un pēdējā naktī pirms eksāmeniem tur mācījos lielākoties tāpēc, ka, ja ietu gulēt, tad nākamajā rītā nepieceltos laikā (citi pirms eksāmeniem nevar pagulēt, es, ja aizeju, tad guļu kā bluķis). kaut kā likās nejēdzīgi mācīties nedēļu iepriekš un visu aizmirst, lieliska ideja šķita vazāties apkārt visu nedēļu, pēc tam izmantojot pēdējo piespiedu bezmiega nakti, lai mācītos. :D
tas ir nepārspējami, kā es vienu brīdi varu blenzt sienā un raudāt par savu neizdevušos dzīvi (khh, divdesmit gadu), otrā smieties un, par spīti manai aizlaistajai personībai, no visas sirds ticēt, ka esmu āsom un viss izdosies.

kaut kā galīgi skumji sēdēt pie datora gandrīz katru piektdienas vakaru. it īpaši tad, kad draudzene svin otro pilngadību. kaut kas jādara šīs situācijas labā pēc iespējas ātrāk. Kandava ir fantastiska n stuff, taču mazliet nomācoši ilgākā laika periodā.
jocīgākais, ka, lai arī šis ir visai nožēlojami, man par sevi nāk smiekli. es vienmēr iekuļos visādos mēslos, gan mazos (visbiežāk), gan tādos, ka smeļas mutē. lai cik nejēdzīgi un neizbēgami viss liekas, es vienmēŗ kaut kā izkuļos. piedevām izkuļos spoži. es pat nezinu, vai esmu to pelnījusi, ņemot vērā, cik patiesībā bezatbildīga un pašdestruktīva esmu. labi, es vienmēr izdaru visu, kas no manis prasīts, jāpiebilst gan, pēdējā brīdī. tā bijis kopš pamatskolas, visu pamatskolu biju kaut kāds maziņš ģēnijs un grāmatu ne reizi neatvēŗu - strādāja nevainojami. pēc pamatskolas eksāmeniem tā arī neiemācījos mācīties un gurķojos cauri ĀVĢ, neguļot pēdējo nedēļu pirms termiņa, lai izpildītu visus parādus, kas sakrājušies pusgada laikā, pat nemācoties centralizētajiem. tāpat arī akadēmijā. bail, ka visa šitā luņa laišana kādreiz nevainagosies tādiem panākumiem, pie kādiem esmu pieradusi. es esmu viena slinka pakaļa, būs tiešām grūti pieaugt tik vēlu.

nebija vairs, ko skatīties vakar, tāpēc sāku Supernatural. es esmu tāda lupata, tas seriāls pat nav bailīgs, bet es spiedzu un slēpjos. :D nekad neesmu sapratusi, kā cilvēkiem tā var patikt šausmu filmas, piemēram. ja es piekāpjos un skatos, tad divas trešdaļas filmas slēpjos zem krēsla, or smth. pat tajās parastajās, kur sēžu un vienkārši smieklīgi - tu zini, kas notiks tālāk -, bet es vienalga palecos pusmetru, kad slepkava parādās aiz muguras vannasistabas spogulī. un tas galīgi stulbi, jo ir dažas šausmu filmas, kuras, cik saprotu, ir tiešām labas, un es gribu tās redzēt, bet es jūtos neomulīgi pat tad, kad esmu viena mājās izslēgtām gaismām, kur nu vēl speciāli sēdēt un baidīties.

Gēte galīgi jocīgs palicis. skatās uz savu atspulgu, spalvu saslējis, un šņāc, muļķis mazais.