kaut kā galīgi skumji sēdēt pie datora gandrīz katru piektdienas vakaru. it īpaši tad, kad draudzene svin otro pilngadību. kaut kas jādara šīs situācijas labā pēc iespējas ātrāk. Kandava ir fantastiska n stuff, taču mazliet nomācoši ilgākā laika periodā.
jocīgākais, ka, lai arī šis ir visai nožēlojami, man par sevi nāk smiekli. es vienmēr iekuļos visādos mēslos, gan mazos (visbiežāk), gan tādos, ka smeļas mutē. lai cik nejēdzīgi un neizbēgami viss liekas, es vienmēŗ kaut kā izkuļos. piedevām izkuļos spoži. es pat nezinu, vai esmu to pelnījusi, ņemot vērā, cik patiesībā bezatbildīga un pašdestruktīva esmu. labi, es vienmēr izdaru visu, kas no manis prasīts, jāpiebilst gan, pēdējā brīdī. tā bijis kopš pamatskolas, visu pamatskolu biju kaut kāds maziņš ģēnijs un grāmatu ne reizi neatvēŗu - strādāja nevainojami. pēc pamatskolas eksāmeniem tā arī neiemācījos mācīties un gurķojos cauri ĀVĢ, neguļot pēdējo nedēļu pirms termiņa, lai izpildītu visus parādus, kas sakrājušies pusgada laikā, pat nemācoties centralizētajiem. tāpat arī akadēmijā. bail, ka visa šitā luņa laišana kādreiz nevainagosies tādiem panākumiem, pie kādiem esmu pieradusi. es esmu viena slinka pakaļa, būs tiešām grūti pieaugt tik vēlu.