ja šis ir pēdējais gads, pirms dodos uz Dāniju, kā esmu izplānojusi, tad to patiešām vēlētos pavadīt Latvijā. apstākļi un ekonomiskā situācija gan nav manā pusē. tāds apburtais loks - ja gribu strādāt Rīgā, tad man vajag algu, kas apmaksātu gan īri, gan pārējos izdevumus, bet lai sāktu tādā darbā strādāt, man pirms tam jādabū dzīvesvieta. un bez naudas to nav iespējams izdarīt. viss jau būtu puķaini, ja vien es ar savu nepabeigto izglītību un apšaubāmo pieredzi varētu dabūt darbu, kas attiecīgos izdevumus apmaksātu. dāņu valoda kaut kā arī nemaz nepalīdz. pirmkārt jau tādēļ, ka valodu neprotu perfekti. otrkārt, dāņu valoda, kā rādās, nav nemaz tik pieprasīta. varbūt es nemeklēju pareizajās vietās. kontakti vienmēr palīdz, un šis būtu ideāls gadījums, lai tos izmantotu. ja man tādi būtu.
 nav jau tik nelāgi, vienmēr jau varu braukt citur strādāt. par auklīti Dānijā, piemēram. bet nu es taču ar tiem bērniem tur sajuktu prātā. ja autobusā sēžot, kāds bērns sāk raudāt, man jau gribas kādu nogalināt. turklāt nejūtos gatava pamest visu šeit uz pieciem gadiem tā vienkārši.
P.S. jauks rīts gan. cigarete un kafija ar kanēli mazliet uzlaboja garastāvokli. Balmorhea arī. lai jums arī jauks.

noskatījos A Good Year. nezinu, bet man ļoti patika. tieši atmosfēras dēļ. un Marc Streitenfeld mūzika.  tā sajūta, kad kāds skaņdarbs, ainava vai kas cits liek tev apstāties, un tāda fantastiska smeldze iekšā. man tā bija gandrīz visu filmas laiku. vienīgais, par ko nebiju tādā sajūsmā, bija beigas. nevis, ka nemaz nepatika, bet ne tik ļoti kā pārējā filma. nesaprotu, kāda velna pēc nebiju to noskatījusies ātrāk. mazliet atgādināja A Love Song For Bobby Long (vienīgā filma ar Džonu Travoltu, kas man patīk).

vēl aizvien gaidu atbildi par Zviedriju. tik ilgs laiks pagājis, ka vairs neizskatās cerīgi. man riebjas tā gaidīšana, ja zinātu atbildi, tad varētu vai nu nomierināties vai vismaz virzīties tālāk.
P.S. nejēgā sāp galva. atkal.

kurš ar mieru sastādīt man tur kompāniju?

tikko gribēju nobalsot par labajiem darbiem un prasa manu numuru. bļāviens, dzīve bez telefona ir vienkārši neiedomājama!

šovakar, rādās, vakariņās būs Cēzara salāti un laima pīrāgs. labu apetīti, draugi.

nedēļas nogale bija ļoti jocīga. piektdien ierados Rīgā, satiku meitenes. pabiju Space Dog (nebiju tur bijusi kopš aizbraucu uz Dāniju. patiesībā biju patīkami pārsteigta, renovācija bijusi diezgan veiksmīga. akmens sienas gan likās nevajadzīgas.), Bassline Riga galīgi jauki. kjopsis filma ap to laiku pazuda, tālāk devāmies dejot. pēc Space Dog afleta aiztinās mājās kā tāda veca tante, uzpildījāmies Pelmeņos un izdzērām pa nejēgā saldam Tamponam Leņingradā. tālāk paklausījāmies mūziku un iedzērām citur, kur satikām kaut kādu kriminālpolicistu un viņa aizdomīgo draugu. Dagmāra, nabaga bērns, dikti vēlējās Teātra bāru apciemot, bet mēs, protams, bijām pārāk slinkas tik tālu vilkties, tādēļ devāmies uz Scandal (!) aizdejot bēdas prom. Dagmārai apriebās un šī aizgāja mājās. mēs ar kjopsis, viņas māsu un māsas draudzeni tā arī tur gorījāmies, līdz man nozaga telefonu. tā kā sazvanīt mani kādu laiku nevarēs. vēl viens mēģinājums aizdejot manas problēmas prom. no rīta ar kaut kādiem diviem francūžiem piegānījām Hesbrugeru, kjopsis atrubījās uz galda, hihi. ap to laiku sapratu, ka esmu sastiepusi, kā man pagaidām šķiet, Ahilleja cīpslu. astoņos no rīta pilnīgā nesakarā izlēmām, ka jāiet uz Ļeņingradu atpakaļ, paspējām vēl pa šotam izdzert. satikām kaut kādu metālistu somu un viņa tajā pašā vakarā satikto latviešu brāli, kas bija jocīgi, jo viņi viens ar otru vispār nevarēja komunicēt. kaut kādā prāta aptumsumā aizbraucām pie tā soma (ar visu latvieti, kurš, btw, nepārtraukti spēlēja fakino gaisa ģitāru) uz viesnīcu dzert viskiju . beigās soms kjopsis visu laiku aicināja uz randiņiem, un latvietis man uzmācās tā, ka nācās vākties projām. patiesībā, ko gan mēs domājām?
ar mikriņu braucām uz Pumpuriem, pamodāmies Kauguros. devāmies uzkjopsis otru dzīvokli, nogulējām līdz sešiem vakarā. līdz naktij tur sēdējām un dzērām aliņus. visi man izpīpēja tabaku, not cool. mājās tiku nākamajā dienā, gan ne tajā laikā, kad bija paredzēts. nejēgā steidzs uz autobusu Slokā, tas, protams, neatnāca. tajā brīdī es, kā jau cilvēks - fail, sapratu, ka man bija jāgaida vilciens, kurš tajā brīdī jau bija aizgājis. tā nu es divas stundas bez naudas sēdēju Slokas stacijā, bez telefona, ar pleijeri, kurš tūlīt izlādēsies, pēdējoreiz ēdusi kaut kad sen. piecos pienāca vilciens, no laimes nezināju, kur likties. tālāk jau viss gāja kā pa sviestu, paspēju pat uz autobusu pa taisno no vilciena.
stulbākais ir tas, ka es jau kopš svētdienas vakara sēžu mājās, jo nedrīkstu noslogot kāju (nesāp īpaši, bet kad kustinu, tā cīpsla jocīgi gurkst it kā, kas nevar būtu pozitīvi). vēl stulbāk - tikko uzrakstīju nejēdzīgu palagu, pāvēršot notikumiem bagātu nedēļas nogali līdzīgu trīs stundas garai dokumentālai filmai par skudrām.

nezinu, kādēļ, bet es šobrīd esmu tik nikna, ka nezinu, kur likties. nopietni gribas kaut ko šķaidīt vai mest ārā pa logu. un tas niknums tāds, ka bezmaz zobi jāgriež un jāsit sienai.