man nav, ko vilkt. vispār. es nekad neesmu bijusi apsēsta ar drēbēm. bet es neesmu tā norāli iepirkusies pusotru gadu. fiksi jādabū darbs, citādi nāksies iet laukā halātā.

ej galīgi, cik dramatiska esmu. jādabū dzīve.

varbūt gan tas tādēļ, ka esmu nereāla maita un paciešu cilvēkus tikai tad, kad man tas ir pieņemami. viela pārdomām.

kopš vairs neplivinos pa Rīgu, kaut kā esmu pilnīgi izkiritusi no aprites. es vienmēr esmu bijusi tāda, kurai patīk būt vienai. bet biju pieradusi, ka tajā vienīgajā dienā nedēļā, kad dodu priekšroku cilvēkiem, vienmēr bija kur iet un ar ko pavadīt laiku. tagad kaut kā to vienīgo dienu, kad gribētos būt kompānijā, sanāk pavadīt vienai, savukārt brīžos, kad negribu nevienu ne acu galā redzēt, vienmēr kāds čivina apkārt. diezgan paradoksāli. un mazliet skumji. varbūt jāsāk vairāk komunicēt. galīgi nav forši.
P.S. btw, esmu tā panesusies uz astoņdesmito mūziku, ka sāku uztraukties par sevi. galvenokārt tādeļ, ka man pat no sevis kauns par veidu, kādā dejoju pa māju.

tātad, esmu Kandavā un ļoti labprāt vēlētos šovakar kaut ko pasākt. var pie manis ballēties arī. :D ja kādam ir priekšlikumi - lūdzu.
P.S. esmu gatava aktivitātēm pēc kādām divām, divām ar pusi stundām - iešu vannā.

dziesma par aliņu. :D

šonakt sapņoju, ka precos ar vienu čali no tautskolas. ceremonijas vidū viņš saminstinājās un pateica, ka nevar mani precēt. es pilnīgā mierā izgāju ārā, bet māte nolamāja nabagu un iemeta viņam ar kaut kādu trauku. un pēc tam mēs ar to čali kopā gājām uz kaut kādu balli or smth, it kā nekas nebūtu noticis. un mēs būtu labākie draugi. jocīgi.
tā es pēc tā sapņa piecēlos piecos un neesmu varējusi vairs aizmigt. visu laiku tāda jocīga sajūta vēderā.

nezinu, kādēļ, bet Kings Of Convenience ģitāras vienmēr liek man justies mazliet sāpīgi laimīgai.