es zvēru - man acīs sariesās asaras.

tikko skatījos cauri savas galerijas augiem.lv. Ventspils masku ballīte. ieraudzīju Mazo bildēs un pilnīgi apraudājos. cik jocīgi - mēs visi ballējamies, ķēmojamies, smejamies. mirklis, un tā cilvēka vairs nav. šādos brīžos dzīve liekas nenormāli nežēlīga. tā vienmēr appiš pašus jaukākos, foršākos cilvēkus.

varbuut es shoreiz paarspiileeju. un varbuut tas, kaa shobriid reagjeeju, nav pilniigi atkariigs tikai no shii notikuma. vismaz ne pilniigi.
bet man ir apnicis vienmeer teikt 'jaa' un vienmeer gaidiit. vienmeer piekaapties un vienmeer atvainoties. pat tad, kad es neesmu vainiiga. un, ja viena pagale nedeg, tad kaadelj es esmu vieniigaa, kas atvainojas? un man ir apnicis piedot un njemt cilveekus atpakalj. ja saakumaa saka vienu, bet, kad ir sasniegts veelamais meerkjis, tad saka ko pavisam citu. man ir apnicis buut pashsaprotamai. un, ja laikam, kuram jaapaiet, kameer kaads atradiis mirkli mani apciemot vai iepriecinaat, jaabut tika ilgam, tad man neliekas, ka es liidz naakamajai reizi varu gadiit tik pat ilgi. it iipashi, ja man, lai kaut kas notiktu veel jaaluudzas.
es nezinu, varbuut es vienmeer mazliet par daudz esmu gaidiijusi un varbuut es paaraak daudz esmu piekjeerusies. un varbuut liidzcilveekiem vienam pret otru nemaz nav pienaakumi. bet varbuut cilveeki, kurus es gribeetu sev redzeet tuvu, mani tik tuvu neveelas redzeet. un es negribu nevienu piespiest gribeet mani redzeet. vai gribeet atbalstiit. un es negribu, lai kaads domaa par shiim lietaam kaa par pienaakumu.
un nevienam nav jaajuutas vainiigam (ne taadeelj, ka kaads taads patiesiibaa justos), man vienkaarshi vajadzeeja kaut kur likt visu to meeslu, kas indee manu praatu.

prieciigu visiem skolas un augstskolas utt atsaakshanos (vai saakshanos).

viens no labaakajiem ineterneta radio, kaadus jebkad esmu atradusi. kopsh pirms divaam nedeeljaam atradu, taa neesmu paarstaajusi klausiities.

es peedeejaa laikaa esmu sapratusi, cik ljoti man patiik astonjdesmito filmas (uzreiz peec pilniiga mind-fuck kino, kas jau kaadus gadus piecus ir ierindojies vietaa nr. 1). jo, lai arii visas taas bezsakariigaas romantiskaaas komeedijas (u.c.), kuras peec vienas matrices razho Holivudaa, es varu skatiities, neizdarot pashnaaviibu, ja nu GALIIGI nav, ko dariit, es nekad nesapratiishu, kaa taam var dot priekshroku paar kaadu jauku, mazliet naivu filmu (vislabaak ar pilniibaa bezsakariigu muzikaalo numuru viduu) ar Metjuu Broderiku vai Dzhonu Kjusaku.

driiz braukshu uz Riigu ar stopiem skatiities leetus dziivokljus. shobriid smeekjeeju suudiigas cigaretes un dzeru pienu no viina glaazes - living the dream, guys!

Geete gandriiz nogalinaaja putninju. es to nabagu izglaabu, bet vinjsh nevareeja paiet pat - gaaja taa, ka visa priekshdalja vilkaas pa zemi. tad vinjsh izkrita no treshaa staava. meegjinaaju pabarot, padzirdinaat un tad vinjhs nomira. manaas rokaas. es zinu, ka galiigi lame, bet shitaa raudaajusi es sen nebiju. vienkaarhsi histeeriski. es paliidzeeju savam jobanajam kakjim nogalinaat bezdeliigu beernu.
P.S. turklaat es nevaru saprast kaa shitaajaa stulbajaa openSUSE uzlikt garumziimes vai 'at' ziimi, for that matter.

man šķiet, ka esmu tizlākais cilvēks, kurš jebkad dzīvojis. kamēr gulēju vannā, sāka zvanīt telefons. protams, ka man slapjai (un kā jukušai) vajadzēja lēkšot tam pakaļ, un atpakaļceļā paslīdēju un burtiski ielidoju skapī ar galvu, tajā pašā laikā pamanoties pret kaut ko sadragāt kāju. bļeģ, un es VIENMĒR kaut ko šitādu sastrādāju. man liekas, ka es nekad neesmu normāli pa durvīm izgājusi. esmu reāli bīstama. man būtu jādzīvo mājā ar mīkstām sienām, ibio. bet vispār - jums būtu vajadzējis redzēt to skatu. es varētu izklaidēt cilvēkus - īstens disaster movie materiāls.