kopš vairs neplivinos pa Rīgu, kaut kā esmu pilnīgi izkiritusi no aprites. es vienmēr esmu bijusi tāda, kurai patīk būt vienai. bet biju pieradusi, ka tajā vienīgajā dienā nedēļā, kad dodu priekšroku cilvēkiem, vienmēr bija kur iet un ar ko pavadīt laiku. tagad kaut kā to vienīgo dienu, kad gribētos būt kompānijā, sanāk pavadīt vienai, savukārt brīžos, kad negribu nevienu ne acu galā redzēt, vienmēr kāds čivina apkārt. diezgan paradoksāli. un mazliet skumji. varbūt jāsāk vairāk komunicēt. galīgi nav forši.
P.S. btw, esmu tā panesusies uz astoņdesmito mūziku, ka sāku uztraukties par sevi. galvenokārt tādeļ, ka man pat no sevis kauns par veidu, kādā dejoju pa māju.