nu labi, patiesībā jau nav tik traki. lai arī es visu vienmēr daru pēdējā brīdī, darbs vienmēr ir teicams. turklāt vienīgie īstie parādi, ja neskaita akadēmiju, bijuši literatūrā, un arī tikai tādēļ, ka tā un latviešu valoda ir vieni no retajiem priekšmetiem, kuri man dabiski nāk ārā necenšoties, respektīvi, tos vienmēr atstāju pēdējos. eksaktās zinātnes gan dikti cieta mana slinkuma dēļ - tajās esmu pilnīgs cirvis, ar retiem izņēmumiem fizikā. cik esmu sapratusi, arī akadēmijā palaidos patiesībā tādēļ, ka man tur riebās mācīties (nē, es vēl aizvien nespēju noformulēt, kādēļ), un pēdējā naktī pirms eksāmeniem tur mācījos lielākoties tāpēc, ka, ja ietu gulēt, tad nākamajā rītā nepieceltos laikā (citi pirms eksāmeniem nevar pagulēt, es, ja aizeju, tad guļu kā bluķis). kaut kā likās nejēdzīgi mācīties nedēļu iepriekš un visu aizmirst, lieliska ideja šķita vazāties apkārt visu nedēļu, pēc tam izmantojot pēdējo piespiedu bezmiega nakti, lai mācītos. :D
tas ir nepārspējami, kā es vienu brīdi varu blenzt sienā un raudāt par savu neizdevušos dzīvi (khh, divdesmit gadu), otrā smieties un, par spīti manai aizlaistajai personībai, no visas sirds ticēt, ka esmu āsom un viss izdosies.