aizverot acis es redzu ceriņveidīgu baltu ziedu melnbaltus, liekas, aizkarus.


pēdējā laikā visurkur runā par patiesumu. un ir grūti saprast, cik patiesa es māku būt pati pret sevi.
un tie cilvēki, kas māk pateikt visu acīs un sejā, un zina, kā rīkoties ar tā izrietošajām sekām, visvairāk jau tas attiecas uz lietām, kas ir negatīvas savā vai kāda cita kontekstā, un ja neesat ļoti labi savstarpēji pazīstami. es nemāku. es varbūt varētu pateikt, bet nezinātu, ko darīt ar sekām, bet arī pateikt iespējams nē.. un tad nevar saprast, vai es meloju, liekuļoju, slēpjos, vai ko daru?

un arī šeit es nespētu uzrakstīt līdz galam, ko domāju, jo es nezinātu, ko darīt ar sekām. "lielie" sociālie portāli visbiežāk mani baida un, ja es gribu teikt kaut ko personiskāku un garāku, tad tas drīzāk ir te klabā, kur to izlasīs kāds viens divi cilvēki, nevis draugu dienasgrāmatā. ielīst kādā stūrītī, nopīkstēties, bet tomēr nopīkstēt sakāmo.

6diena man nedaudz pārgāzās kā stipra lietusgāze pēc ilgāka sausā perioda, nedaudz šoks, it kā vienā brīdī skaisti, bet tad visu pārējo dienu staigā tāds slapjš un izmircis, periodiski aizmirstot un atceroties par slapjumu. māsa pateica, ka viņam ir bērns. a ko es?, es neko, 100 gadus nav runāts, izņemot šogad dzimšanas dienā "Apsveicu!" (šogad acīmredzot tā sanāca). kā māsa teica, "pati vainīga". jā, laikam pati, sanāca savas mazās atmiņas pārcilāt. tās kā vīns, ar gadiem paliek labākas. jā, bet sirdī kaut kas uzsprāga, grib vai nē, varbūt kaut kas, kam jau sen vajadzēja. sprādziena sekas vēl līdz galam nav saprotamas, bet cerams viegli.