annely (annely) rakstīja, @ 2010-10-20 12:49:00 |
|
|||
Mūzika: | A la claire fontaine |
2010. gada jūlijs, augusts, septembris
Man ir 23. Esmu pabeigusi bakalaura studijas, man ir viena augstākā izglītība – kultūras socioloģijā un menedžmentā. Četri gadi teorijas LKA. Jāatzīst 4 gadi ir paskrējuši ļoti ātri. Kamēr, pieņemu, lielākā daļa manu kursa biedreņu (yes, no guys) turpina maģistrus, nolēmu nesteigties, paņemt pauzi un iespējams saprast, ko es patiešām vēlētos turpināt studēt; nenorakstīšu to uz daļēji igaunisko izcelsmi, bet man nepieciešams vidēji vairāk laika, lai saprastu, lai izlemtu, lai izvēlētos.
Lai
nu kā 3. kursā sāku mācīties franču valodu, ko radu fascinējošāku par spāņu,
lai gan otrā tiek uzskatīta kā vieglāk apgūstama, jo īpaši, ja ir tikai 1,5
gads, lai to kaut cik apgūtu.Un pateicoties šai izvēlei esmu pavadījusi
lieliskus un interesantus divus ar pus mēnešus no savas dzīves.
+ Kur es biju? - Francijā, nelielā pilsētiņā Cuise-la-Motte, ~100 km ZR no Parīzes.
+ Kāpēc? - Lai saprastu, ko tie franči runā, kad viņi runā un iemācītos izveidot teikumu ātrāk kā pāris neveiklās minūtēs,- galu galā, lai pārkāptu valodas barjeru un izrādijās vēl daudz ko citu.
+ Ko? - Kā brīvprātīgā strādāju organizācijā l'Arche ar cilvēkiem ar īpašajām vajadzībām, tā ir starptautiska organizācija, kuras dibinātājs ir kāds vīrs vārdā Jean Vanier, kas, cilvēku ar īpašajām vajadzībām iedvesmots un aizkustināts, aicināja tos no psihiatriskās slimnīcas dzīvot kopienā. Kas tagad ir pārtapusi starptautiskā organizācijā. Starp citu, viņš dzīvo netālu no pilsētas, kurā es strādāju, šķita ļoti sirsnīgs un pozitīvs cilvēks, neredzēti garš!
+ Kā? – Būtībā tā bija mammas ideja, ka es varētu aizbraukt uz Franciju, pamācīties valodu et elle avait la raison. Tā kā mēs ar Lieni abas to mācījāmies, tad Lieni arī šāda ideja ieinteresēja un sākām domāt, kā to realizēt, viena no iespējām – brīvprātīgais darbs. Liene dabūja no baznīcas šīs organizācijas kontanktus. Un beigās, lai gan pati netika, jo darbs,- es saņēmos, nometu pie malas bailes par manu nekādu franču valodu un devos turp!
Donc..
Nekādu īpašu piedzīvojuma stāstu par turpceļu nebūs, jo viss notika parfait, tikai tik daudz, ka pavadīju visu dienu ceļā, jo lidoju no Kauņas. Pirmie iespaidi Francijā – karstums, divi jaunieši, kas mani sagaida Beauvais lidostā - vācietis Jonas, francūziete Lydie, plaši zeltaini labību lauki, Rebeka, kas nokavējusi vilcienu no Parīzes un kuru gaidot mēs dodamies iegādāt kebabu (nav īpaši francisks ēdiens, ne?;D), kuru notiesājam upes krastā apmainoties ar savām vēsturēm, ir apm 10 vakarā, esam ieradušies mājā, kurā strādāšu - kokčiks dārziņā, jaunieši, kas atsvaidzinās uzpūšamā baseina ūdenī, Rebeka, kas tiek iemesta ūdenī ar visām drēbēm, ils fument, bien sur, je suis a France.:) viņi šaubījās, vai tas būtu „labs“ pirmais iespaids.;D
Bet citādi..
To vietu ieskauj viens no lielākajiem lapu koku mežiem Francijā, ja ne pats lielākais. Tur ir miers, tur ir gaiss, tur ir jaukas, nelielas privātmājas ar ziedošām fasādēm, šauras ieliņas, kā jau daudzviet Francijā. Tur ir neliela boulangerie, kas veras 7os no rīta un uz kuru katru rītu jādodas pēc maizes, tur ir zvans, kas sit katru pus stundu un dzirdams vairāku simt metru attālumā, ļaujot sekot laikam, tur blakus ir sākumskola, kas piepilda pagalmu ar bērnu balsīm katru darba dienu.
Organizācijai šajā pilsētā pieder vairākas mājas (apm 6, katrai savs nosaukums, manējā saucās Le Surgeon, kas nozīmē atvase, tāda, kas piem., sāk dīgt uz nomiruša koka), kurās dzīvo apmēram 6 civēki ar īpašajām vajadzībām un vidēji 4 asistenti jeb tie, kas viņiem palīdz ikdienas norisēs, ideālā gadījumā tiem jābūt 6. Es mitinājos mājā, kurā dzīvo poli-handicape cilvēki jeb tādi, kam ir gan fiziski, gan mentāli traucējumi, drošivien izklausās diezgan izaicinoši. Bet neskatoties uz bailēm, kā uztveršu šādus cilvēkus, jo lielas pieredzes ar tādiem nekad nav bijis, biju pārsteigta, cik vienkārši tas viss nāca. Drīzāk lielākas grūtības bija ar visur apkārt skanošo franču valodu, grūtākais posms protams bija pirmās nedēļas, kad par medusmaizi šķita iespēja parunāt ar kādu angļu valodā, nepametot uzņemšanos apgūt franču.
Viens no interesantākajiem momentiem sākumā bija maltītes, kuru laikā bija vēlme nevis ēst, bet drīzāk sekot līdzi tam, kā ēd viņi (tur mēs viņus (cilvēkus ar īpašajām vajdzībām) saucām par ‚copains’, kas nozīmē draugi, draudziņi). Kamēr viens ēd visu, ko viņam dod, otrs ir jāpierunā un jāseko, lai viņš nenoslīd no krēsla, trešā ar ēdiena karoti rokā un atvērtu muti var sastingt uz pāris minūtēm, ceturtais, ātri pabeidzis savu šķīvi nemitējas atkārtot ‚encore’. Pirmā nedēļa tika pavadīta iepazīstot apkārtējo vidi, režīmu un darot visādus ar mājas uzkopšanu saistītus darbus, tādi tur jādara katru dienu (tāds likums), vēlāk tiku pakāpeniski apmācīta kā apieties/apkopt copains, sākuma protams bija tā neveikli, bet ar laiku.
Augusta mēnesis šai organizācijai ir brīvdienu mēnesis, kad notiek apmaiņa starp dažādām Francijas pilsētām, man iekrita grupa, kas devā uz Bretaņu, nelielu pilsētiņu - Bruz, kur es pavadīju patiešām lielisku laiku kaut cik atpūšoties, ceļojot, izbraucot kopā ar copains, vadot 9 vietīgu busiņu (tā neko;D), vienkārši pavadot labi laiku ar lieliskiem cilvēkiem.
Lai gan nav viegli iepazīt cilvēku, kurš nespēj sarunāties un tev atbildēt, un bieži vien šķiet, kurš nesaprot, ko runāju (un ne jau tāpēc, ka mana franču valoda ir gaužām slikta), es tomēr centos un tas bija patiešām interesanti, ar laiku saprast, ka viņi saprot daudz vairāk kā es sākumā domāju.
Tātad, dzīvoju mājā ar 6 cop. Neesmu pārliecināta, vai spēšu vārdos aprakstīt tās personības, kuras iepazinu, bet bez viņiem jau nemaz nebūtu bijusi tur.
Michele Azuelos (55), sķiet dzimusi Alžīrijā. Sieviete ar raksturu, femme fatale, la plus belle du Surgeon, patiešām skaista sieviete – ļoti smalka pēc uzbūves, ar īsiem brūniem matiem un vidēji lielām brūnām acīm, maziņa, bet ar tādu raksturu!:) Ar savu sirsnīgo vaig-bedrīšu smaidu ar viņu var pavadīt visjaukākos brīžus un apraudāties no laimes, un tai pat laikā viņa var sadusmot un izvest no pacietības tā, ka maz neliksies. Daudzi no Le Surgeon dzīvojošiem nespēj paši pārvietoties, katrā ziņā ne lielas distances, tāpēc bieži vien viņiem ir jāpalīdz, piem., Michele pārvietojas ratiņkrēslā, lai gan joprojām nedaudz spēj staigāt ar citu palīdzību, taču viņa par to nav īpašā sajūsmā. Viņai patīk labi izskatīties, tā patiešām ir sieviete ar gaumes izjūtu, jāpiebilst, ka viņa īsti nespēj sarunāties, izņemot pateikt dažus vārdus kā „mama, papa, dadu (kas ir viņas brālis Daniel)“, bet pēc viņas negatīvajām emocijām var noprast, kas viņai patīk un kas ne. Lai gan viņa nerunā un spēj atbildēt tikai uz jautājumiem, kas galvenokārt sākas ar „Vai..“, viņa ļoti labi saprot visu, ko viņai saka, lai gan reizēm uzvedas neadekvāti.;D Viņas sejas izteiksme un emocijas var mainīties neparedzami, te viņa no laimes staro un jau pēc mirkļa viņas skatiens spēj uzspridzināt karafi ar ūdeni. Ekspresīva, patīk plātīties ar rokām un mētāties ar kājām, tādos brīžos labāk turēties pa gabalu. Viņai patīk mūzika, jo īpaši klasiskā, ja tā viņu iedvesmo viņa kustas un sit plaukstas, viņa dejo. Pie galda viņa bieži vien mēdz sastingt uz pāris minūtēm ar paceltu karoti rokā un muti vaļā, ik pa laikam pētot visus klātesošos pie galda, viņa var pēkšņi sākt smieties pie galda bez citiem redzama iemesla un pēc brīža viss galds smejas, jo Michele ir sākusi smieties.
Jean-Luc Baton (ap 48). Pretēji Michele, viņš bieži vien ir miera iemiesojums, lai gan spēj iekliegties sajūsmas saucienā. Diezgan būdīgs, neliela auguma, nedaudz saliecies vīrietis, kura mīļākā sēdēšanas maniere ir kājas jogas pozā, lielāko dienas daļu viņš pavada sēžot. Sirmiem matiem, tumšām brūnām acīm, skaistām tumšām skropstām. Viņš mīl ēnas un gaismas starus, gaismas atspulgus, sēdēt zālītē saliecies pētīt augus. Jūtīgs pret skaņām, apkārtējā troksnī viņš ar rokām aizver ausis. Viņam patīk turēt rokā un pētīt dažādus piekariņus, pirmajā brīdī tas noteikti izskatās dīvaini, ka kāds tur paceltā rokā diedziņu un grozot to ar interesi pēta. Viņam patīk ēst visu, viņam garšo tiešām viss ēdamais. Bieži viņš šķiet savā pasaulē iegrimis.
Xavier uzvārdu neatceros (27). Vīrietis ar spēcīgu ķermeni, īpaši rokām un muguru, vienmēr nedaudz salīcis, pārvietojas ratiņkrēslā, mierīgi „rullējot“ spēj to ļoti labi paveikt pats, tieši tāpēc viņam ir tās spēcīgās rokas, riktīgais kačaks.;D Lai gan viņu var uzskatīt par vienu no aktīvākajiem mājas cop., jo viņš spēj salīdzinoši daudz runāt un pārvietoties, pēc dabas viņš ir viens no lēnīgākajiem, kustību ziņā. Viņš dievina mūziku, visu dienu spēj drillēt vienu un to pašu meldiņu, katru dienu ir zināmi jautājumi, ko viņš mēdz uzdod vairākas reizes no vietas (piem., „pilienus man“(tie ir medikamenti, kurus viņš dzer katru dienu), „chou-chou moi“ (kas tulkotos – kurpes mani – jeb novelc man kurpes)), šis jautājums izskan vienmēr, kad viņš atgriežas no workshopa (attelie), tādā veidā novedot zināmus cilvēkus līdz baltkvēlei. Bet citādi, viņam patīk izspert visādus jokus, piem., tā vietā lai dotos uz savu guļamistabu, viņš nemanāmi iebrauc Sylvien istabā, ielīdis gultā viņš mēdz dziedāt un apmierināts sēdus lēkāt. Kad viņs ir mājās.
Cedric (šķiet 32). Izkatās daudz jaunāks nekā patiesībā ir. Arī viņš īsti nespēj runāt jeb runā savā valodā. Kalsns, tumšiem īsiem matiem, lielām brūnām acīm, it kā nedaudz šķielējošām. Viņa rokas gandīz vienmēr ir kustībā, elkoņi pacelti gar sāniem, viņš mēdz sist pēdas pret zemi, kosties savā plaukstā, no tā viņam ir uzmetušās biezas tulznas. Viņam ļoti patīk uzturēties ārā.
Sylviene..
Sebastien..
Tā rakstot cilvēku aprakstus palika divaini un tas drošivien īsti daudz neizsaka kādam, kas lasa viņus nepazīstot, un pat varētu teikt, ka izklausās pēc slimības vēstures.
Tas, ko vēlos pateikt ir, ka tie cilvēki ir tiešām interesanti un komunikācija ar viņiem ir citādāka nekā ar tiem, kas ir autonomi, kas ir „normāli“, ja gribat, tai pat laikā viņi arī nav bērni, viņiem ir „savs“ vecums, kurā viņi parasti šķiet daudz jaunāki nekā patiesībā ir. Viņiem ikdienas nepieciešama citu cilvēku palīdzība viselementārākajās ikdienas darbībās (pārvietošanās, tualete, mazgāšanās, ēšana, darbs), tās ir viņu attiecības ar cilvēkiem. Mēs dzīvojām vienā mājā, mēs centāmies altruistiski darīt ikdienas darbiņus, rūpēties viens par otru, risināt dažādus jautājumus un problēmas, mēs strādājām vienu un to pašu dienu no dienas kopā, vienā brīdi es saprotu, ka esam ģimene, kaut uz 3 mēnešiem.
Kaut gan dienas režīms nebija gluži izklaidējošs, jo jāceļās bija 7os un gulēt parasti sanāca iet ap 1iem, citreiz agrāk, citreiz vēlāk,
tajā visā bija kaut kas, kas padarīja to lietu fascinējošu, iespējams, ka
pateicoties dažādajiem un dīvainajiem cilvēkiem, foršai asistentu komandai. Pati nespēju līdz galam saprast kāpēc, bet tur daudz biežāk jutos laimīga.:)
Vietas, kurās izdevies pabūt pateicoties šim braucienam:
- nelielā pilsētiņā Cuise-la-Motte, kurā pavadīju jūlija un septembra mēnesi,
- pilsētiņā Pierrefonds ar iespaidīgu viduslaiku stila pili paugura galā,
- Paris (lieliskas 3 dienas ar vēl divām dāmām no akadēmijas – Lieni un Kristīni),
- Lyon (skaistā skaisto jauniešu pilsēta),
augusta mēnesis tika pavadīts bretaņā, līdz ar to:
- Mont St.Michel (unikāla vieta, kas laikam ir arī otra populārākā apskates vieta pēc Eifeļa Francijā),
- ķeltu mūzikas, jā, ķeltu mūzikas! festivālā Bretaņas ZR pilsētā l’Orient,
- Bretaņas „galvaspilsētā“ Rennes,
- viduslaicīgā pilsētiņā Foureges ar stāvām, šaurām ieliņām un pili ar nocietinājumu
- kūrortpilsētā St.Malo,
- nopeldēties Atlantijas okeānā un daudz kur citur.
Pēdējā laikā tik švaki ar vārdu atcerēšanos, ka gribas pierakstīt te dažus:
Jonas (vācietis, students, veģetārietis, radīja intelektuāla cilvēka iespaidu),
Lydie (22, francūziete, gan pēc izskata, gan pēc rakstura atgādina bērnības labāko draudzeni, ļoti tieša, droša, brīva), Konrad (vācietis, zibenīgs uzdevumu izpildē, tāds ātrums! Mācīja man galda piederumu nosaukumus franču valodā, iepazīstināja ar °How I Met Your Mother°, daudz smēķē),
Marie-Astrid (francūziete ar mūžīgi pozitīvu noskaņojumu un tai pat laikā ar lielu atbildības sajūtu, kas zina – iespējams nākamā klostermāsa),
Rebecca (ūber lēna uzdevumu izpildē, neprakstisks redzējums, bet sirsnīga un patiesa attiecībās, pacietīga, mierīga),
Olga (poliete, kas runā perfektā franču valoda, bez akcenta, mana vienaudze, bet šķiet daudz nopietnāka un apzinīgāka), Kristina (22, lietuviete, kas studē medicīnu un šobrīd atrodas Erasmus Lyonā, sajutu dvēseļu saderību, jauka, mēdz būt tieša (ar to domājot, tiešāka nekā es spētu)),
Rosaria (32?, latviete, atbildīgā par māju, kurā dzīvoju, sākumā bija grūti kontaktēties, bet tā jau forša, izbijusi klostermāsa, garīga, bet arī traka, tieša, aktīva, dzīvespriecīga, daudz smieklu no viņas puses),
Veronique Mallet (pirmā kontaktpersona ar l’Arche, tā kura iedrošināja un teica, ka – Nekas, ja nezinu franču valodu, lai tik braucu),
Ben,
Susi (23?, vāciete, kas studē Lyonā, sirsnīgs cilvēks, zina, ko vēlas, rīkojas) & Mathieu (francūzis, studē ar Susi Lyonā, viņi ir pāris, iepazinās l’Arche, kā jau daudzi, kas tur strādā), Mathieu (25, izskatās gan vecāks, francūzis, augusta mēnesis, aizraušanās – virtuve, klasiskā mūzika, bijām ar viņu uz Ķeltu mūzikas festivālu, skaista balss, spēj būt nopietns un atbildīgs, bet patiesībā ir bērns),
Rossaline (23, D-francūziete, omulīga, patīk daudz, daudz runāt, tada nedaudz pašpuika, bet jauka),
Severine,
Jean,
Aliz (23, runāniete, māk ļoti labi gatavot, bet pati neēd gandrīz neko, līdz ar to ļoti kalsna, tumšiem gariem matiem, izpalīdzīga, parasti nopietna, zinātkāra, komunikabla),
Manuel (21?, francūzis, mūziķis, bundzinieks, sāka studēt literatūru-filozofiju, atbrauca uz l’Arche pārdomāt, ko tad īsti vēlas, apķērīgs, komunikabls, intelektuāls),
Collette (50? francūziete, vairāku bērnu mamma, strādā Le Surgeon, bet tur nedzīvo, vecākā asistente mūsu mājās, sirsnīga, mierīga, ik pa laikam šķiet norūpējusies),
Jesica,
Pierre.
Varētu vēl atcerēties un rakstīt daudz, bet ar cerību, ka varbūt kādu šis varētu ieinteresēt un viņš saņemtos to izlasīt līdz galam, es apstājos, ar domu, ka ziemā varētu aizdoties uz vēl kādiem mēnešiem, bet nākamnedēļ dodos pusotra mēneša ilgā autotripā pa Eiropu, sāko ar Stohkolmu, caur Portugāli un atpakaļ, ar vēl 3 nekā nedarītājiem.:)
P.S. Populārākie izteicieni:
N'importe quoi!
Tu est grave!
Tu exagere!
Tu est insupportable!;D
Rennes bijām uz vienu filmu, kas saucas ‘L’age de raison’. Filma stāsta par kādu ~30 gadīgu sievieti, kas saņem vairākas vēstules, kuras sarakstījusi sev bērnībā, pirms 20 gadiem. Šādu vēstuļu saņemšana liek, protams daudz ko pārdomāt. Šīs filmas iedvesmoti, mēs 5 (Rebecca, Jean, Roselyne, Mathieu un es) nolēmām izdarīt ko līdzīgu - uzrakstīt katrs sev vēstuli un savstarpēji apmainīties ar norunu, ka tā tiks nosūtīta pēc 10 gadiem. Diez kas, kur, kāda es būšu..:)
UPD. Ieguvums manai franču valodai ir nepārprotams. Ja gribēšu apgūt japāņu valodu, braukšu uz Japānu.
Nopūsties: