Palikt augšā vai krist
..zini, Žak, Patti ir kļuvusi pavisam sveša, un es kā tāds cālēns
vēl lasu beidzamās viņas mīlestības graudus ..bet to ir kļuvis tik
maz, ka es jūtu, es ciešu badu
..es nīkstu savā vienatnē un nesaprotu, kāpēc..
..kāpēc nenospļauties un neiet tālāk? ..kāpēc tā vienkārši vairs
nelaist viņu savās domās, teikt "slēgts" un pie viena pārvērst
viņu neizteiksmīgā akmens tēlā, uz kura pat nesēžas baloži ..un
nenolikt soliņu tam līdzās, lai nebūtu kārdinājuma apsēsties
blakus
..kāpēc ļaut sevī plūst šīm melnajām asaru upēm, kas ne vairs
dienām, bet stundām ēd baltos smilšu krastus, kā inde zogot
dzīvumu ..ar baisu ūdenskritumu pašā sirdī ..kāpēc tā vienkārši
neuzlikt šai upei varenu dambi un neļaut tai izžūt sausai
..un kāpēc gan galu galā nebūt brīvam, kā allaž, kāpēc nelēkšot pa
ziedošu magoņu pļavu, bet turēties stīvi - būt un balansēt kā uz
tievas un nostieptas virves starp Kualalumpuras debesu torņiem,
izmisīgi raudzīties lejup un mēģināt tomēr vēl palikt augšā
..turēties visiem spēkiem, un tikai no viņas retajiem maigajiem
vārdiem vēl izdabūt pēdējo līdzsvara devu
.. un kāpēc tomēr nenokrist, nesašķīst un nesākt celties no gala
.. ak Žak, es nezināju, es tiešām nezināju, ka cerība ir tik sīksta

(G.Bojārs)